3:27
Tas bija brīnums. Nācu vakarpusē ar kājām uz mājām. Un tā vien gadījās pēc ilgāka laika atkal iet cauri Maskavas forštatei. Jā, jā. Tai pašai Maskačkai ar kriminogēno situāciju, bezpajumtniekiem, sarūsējušām notekcaurulēm un čigāniem. Uz ziniet, es izbaudīju katru mirkli, ko pavadīju uz garās Ludzas ielas. Tā vieta ir tik īpaši patiesi skaista!
* Pavērojiet kādreiz Maskačkas žogus. Tie virknējas viens aiz otra kā raibi čigānu brunči - ik pēc pieciem metriem jauns materiāls, jauns koks, jauna krāsa. Neapskaužamās regularitātes dēļ tas vairs nešķiet nedz negaumīgi, prasti vai komiski, bet gan tik ļoti piederoši. Piederoši kopīgajam kontrastu noskaņojumam.
* Tad sajūtiet Maskačkas ēkas. Tās taču ir vienā kokā! Un kā koks elpo, kā kokā redzams laika nospiedums.. 18. gadsimta koka izgrebumi, kapiteļi. 19. gadsimta ēkas ar zelmini pret ielu. Ja pavērosiet ēkas citur Rīgā, tā nemaz nav tik plaša parādība! 20. gs un nacionālais romatisms, jūgendstils. Padomju bloka ēkas. tas viss tur ir! vajag tikai uzmest aci, nevis uzspiest gāzes pedāli, lai ātrāk tiktu prom.
*Gāju, skatījos apkārt, sirds lēkāja no prieka... Un tad ieraudzīju kādu bomzi, kas sakņupis sildījās saulītē. Kā ar bomi pa pieri. Tu lēkā, bet blakus tādas sāpes! Piegāju pie vīrieša klāt, lai iedotu šokolādi (ak, es naivā!) un tad ieraudzīju viņa acis. Tik skumjas un reizē mierpilnas acis nebiju līdz šim redzējusi. Sajūta tāda, ka viņš zina. viņš zina kaut lielu. ko tādu, ko es nezinu. man liekas, ka ciešanas. bet varbūt ko citu.
Maskavas forštatē reiz bija ebreju geto. Un cilvēki cieta. Mira. Tika nošauti. Izdzīti un pazemoti. Nu nevar tādas lietas palikt bez sekām, ne? Milzīgs emocionālais lādiņš. Un skumjais miers bezpajumtnieka acīs.
To vajag mācīties. Kā pieņemt sāpes un sāpēs priecāties.
Tas bija brīnums. Nācu vakarpusē ar kājām uz mājām. Un tā vien gadījās pēc ilgāka laika atkal iet cauri Maskavas forštatei. Jā, jā. Tai pašai Maskačkai ar kriminogēno situāciju, bezpajumtniekiem, sarūsējušām notekcaurulēm un čigāniem. Uz ziniet, es izbaudīju katru mirkli, ko pavadīju uz garās Ludzas ielas. Tā vieta ir tik īpaši patiesi skaista!
* Pavērojiet kādreiz Maskačkas žogus. Tie virknējas viens aiz otra kā raibi čigānu brunči - ik pēc pieciem metriem jauns materiāls, jauns koks, jauna krāsa. Neapskaužamās regularitātes dēļ tas vairs nešķiet nedz negaumīgi, prasti vai komiski, bet gan tik ļoti piederoši. Piederoši kopīgajam kontrastu noskaņojumam.
* Tad sajūtiet Maskačkas ēkas. Tās taču ir vienā kokā! Un kā koks elpo, kā kokā redzams laika nospiedums.. 18. gadsimta koka izgrebumi, kapiteļi. 19. gadsimta ēkas ar zelmini pret ielu. Ja pavērosiet ēkas citur Rīgā, tā nemaz nav tik plaša parādība! 20. gs un nacionālais romatisms, jūgendstils. Padomju bloka ēkas. tas viss tur ir! vajag tikai uzmest aci, nevis uzspiest gāzes pedāli, lai ātrāk tiktu prom.
*Gāju, skatījos apkārt, sirds lēkāja no prieka... Un tad ieraudzīju kādu bomzi, kas sakņupis sildījās saulītē. Kā ar bomi pa pieri. Tu lēkā, bet blakus tādas sāpes! Piegāju pie vīrieša klāt, lai iedotu šokolādi (ak, es naivā!) un tad ieraudzīju viņa acis. Tik skumjas un reizē mierpilnas acis nebiju līdz šim redzējusi. Sajūta tāda, ka viņš zina. viņš zina kaut lielu. ko tādu, ko es nezinu. man liekas, ka ciešanas. bet varbūt ko citu.
Maskavas forštatē reiz bija ebreju geto. Un cilvēki cieta. Mira. Tika nošauti. Izdzīti un pazemoti. Nu nevar tādas lietas palikt bez sekām, ne? Milzīgs emocionālais lādiņš. Un skumjais miers bezpajumtnieka acīs.
To vajag mācīties. Kā pieņemt sāpes un sāpēs priecāties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru