Man šķiet, ka parki ir tāda maza subpasaulīte lielajā pasaulē. Tajos koncentrētā veidā var redzēt visu dzīvi: grūtnieces lieliem punčiem zviln uz beņķiem un lasa glancētus žurnālus. Jaunās māmiņas ratiņos iekrampējušās pieklusinātā balsī sarunājas. Dīķa malā tētim uz ceļa sēž meitēns. Un baro pīles.
Skolnieciņi vaļējām jakām un vējā plīvojošām zirgastēm cenšas iekarot vietējo rotaļu laukumu. Skolas somas samestas čupā un sen aizmirstas. Viņiem eksistē tikai rinda uz šūpolēm un zibenīgi pārskrējieni vienam pie otra.
Pusaudži ar košām drēbēm, melnām acīm un cigaretēm pirkstos tēlo dzīves vienaldzību.
Iemīlējušies jaunieši rokās sadevušies nevis staigā, bet peld pa parku. Viņi neredz neko citu, kā otra acis. Viņi nejūt neko citu, kā otra plaukstu. Patiesībā viņi jau sen ir apmaldījušies, tikai paši to nezina.
Õ. Un tur jau parka malā stāv Volga ar Just Married uz loga un grabošām bundžām.. Tiltiņš palicis par vienu slēdzeni bagātāks un pasaule par vienu cilvēku nabadzīgākā, jo kā nekā – viņi divi tagad ir viens.
Tur ir šaha stūrītis, pie kura klusējot sēž veci vīri cietām sejām, pārliecinātiem uzskatiem un brūnām, izdilušām žaketēm. Netālu uz soliņa cieši tuvu klāt satupuši tantuki. Čalu troksnis kā no leģiona, bet izrādās, ka viņas ir tikai divas. varbūt trīs.
Garām aizslāj bezpajumtnieks, stumdams iepirkšanās ratiņus, pilnus ar čaukstošiem maisiem. Kaut kur turpat zem koka sēžu arī es. Zeme smaržo, saule atkal silda un garām aizlido taurenis. Dzeltens. Tā vien gribas nočukstēt Gētes Fausta vārdus „Mirkli, tu esi skaists. apstājies.”
Šajā mirklī dzīve vienlaicīgi sākas un beidzas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru