Šodien sēdēju kafejnīcā, ēdu biezpiena kūku ar ķiršiem, lasīju māsas dzejoļus, kad pēkšņi atvērās durvis un telpā ienāca meitene ar koši zaļu dārza lejkannu rokās. Un man bija tāda sajūta, ka tajā lejkannā ir sakoncentrēts viss pavasara dzestrums un vasaras skaistums, narcišu lauks un atmiņas no bērnības.
Es pēkšņi redzēju sevi kādus 12 gadus atpakaļ - Jelgavā, ar nobrāztiem ceļiem, izpūrušiem matiem, līdz padusēm ūdenī, skalojot veļu upē. Un man tik ļoti, ļoti gibējās tur patiešām būt.
Cik skaisti tomēr, ka klāt ir pavasaris. Un tirgus ir pilns ar tulpēm. Vai esmu teikusi, ka tie ir mani mīļākie ziedi? Man patīk, kā tulpes čirkst, kad paņem tās rokās. Man patīk tā matētā sajūta un biezās lapas. Man patīk gaisīgi smagnējais zieds. Mammiņa vakar teica, ka tulpes, kas stāv uz virtuves galda, izskatās pēc putukrējuma. Nē, manuprāt tulpes ir kā kārtīgs rupjmaizes rieciens ar sviestu – pamatīgs un piezemēts.
dziesmu ieaijāts
saules sasildīts
savā midziņā
kaķēns dus.
mirklis mūžības
G.K.
Tas ir mazs mazītiņš māsas dzejolītis, bet tā es tagad jūtos. Tādā kamzolītī ietīta un debess Tēta samīļota. Un ļoti nogurusi. Arlabnaksniņ. Vai pareizāk sakot - arlabrītiņ!
.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru