Man ir suns, kuram patīk skatīties vējā. patiesībā tā ir viņa. Jāatzīst, ka viņa ir mazliet spalvaina, tāpēc tas laikam izskatās tik iespaidīgi: viņa izskrien pļavā, sajūt gaisu, pagriež galvu tieši pret vēju un stāv. Spalvas plīvo, acis samiedzas, bet viņa stāv. Ikreiz, kad Helmī tā izdara, man acu priekšā ir tā Titānika aina kuģa priekšgalā. Nu tā, kur abi stāv uz margām. Un skan tā vecum vecā mūzika. Bet Helmī šo vēja sajūtu, šķiet, saprot vēl labāk kā holivuda. (:
es dažkārt pieķeru sevi pie domas, ka esmu nedaudz jocīga,jo man patīk grūtības. nē, nu tīri oficiāli un praktiski jau man nepatīk. par briesmīgiem eksāmeniem es īdu tāpat kā pārējie. par laika trūkumu un mājasdarbu kaudzi es šausminos ne sliktāk kā citi. bet dziļi iekšā man ir intriga, sajūsma un milzīgs kārdinājums redzēt, kā nu būs. kā es tam tikšu izvesta cauri.
vēl man patīk zilumi. :D nu ne jau tādi: aaa, ieskrēju galdā! Nē,tādi labi padarīta darba ievainojumi. Piemēram, reiz stundām ilgi mācījos teātra izrādītei horeogrāfiju. pēc tam kājas asiņoja. paskatījos uz tām un nodomāju: "Õ, cik feini." nu ir taču jocīgi, ne. :D
Nu jā. laikam tas, ko ar visu šito penteri gribēju teikt - paldies Dievam, ka mums ir grūtības. jo tās veido personības. un paldies Dievam, ja izdodas grūtībām paskatīties sejā, nostājoties stingri kā tādam Titānikam. un atsmaidīt pretī.
bet atzīstu. arī bezvējā dažkārt ir tīri omulīgi.
.
nu, Tu esi gan jocīga, gan feina!
AtbildētDzēst