āpčī.

you can leave your hat on.

Njap. Šis nudien ir trakākais mēnesis visā manā 14 gadus ilgajā skolnieces/studentes pieredzē. Naktis jau sen ir par īsu, domas par ātru, pirksti par lēnu un darbu nodošanas termiņi – par baisu. Ak jā. Un miegs – par uzmācīgu. Esmu izmēģinājusi vairākas metodes, kā to aizdzīt. Esmu grauzusi burkānus, dziedājusi pilnā rīklē, čabināju konfekšu papīriņus, izgulējusies (pamēģini. šitais patiešām strādā), bet visfeinākā laikam ir mūzikas klausīšanās. Rādžiņš tur stāv un konstanti dūdo man pie sāniem. Bet gadās tā, ka pēkšņi sāk skanēt kāda Tāda dziesma. Tad ir kā ar bomi pa pauri un momentā miegs atgaiņāts 3 metrus tālāk (vai laika terminos runājot – kādas 3 min tālāk). Tad nu piekopjot šādu neaizmigšanas stratēģiju, esmu dzirdējusi vairākus feinus vārdus, kurus prāts samet kopā. apmēram tā:


Beautiful mornings,
beautiful nights,
amazing colors of the twilight
Memories whisper.
Nothing comes by accident
even when you're dreaming.
Nothing comes by accident-
wake up! stop dreaming.
It's my life. And it's now or never!
I ain't gonna live here forever
I just wanna live while I'm alive.

Šāda tāda stunda rit, šāda tāda diena rit,
šādi tādi paliekam mēs.
Ei,kas tad nu, Kas noticis ar rītu
Parasti saule otrā pusē spīd!

Piepeši saprotu to, kas sen jau bij` jāsaprot.
Ka tā upe beidzot sākusi palot.
Tavs maigums mani silda, Tavas domas mani žilbina.
Nobīties nav laika, nav pat laika domāt.
Rīts būs tikai rītdien. arī tad, ja pienāks.
sapņosim, ka brienam pa pareizam!

it's never easy to cross any borders
without any papers no requests and no orders.
it has never been easy to cross any borders -
all the ships are stuck in a harbour.

Lietām pieķeros,Vietām aizķeros
Tāpēc, ka tik ļoti viss man ir prātā palicis.
Tikai atkal es stāvu viens pilsētā.
Kaut kur redzu vēl kādu. tas neskaitās.

It takes no time to fall in love
But it takes you years to know what love is.
What a chance, what a chance is given
and i would be a fool if i didn't try.
But It takes a thought to make a word
And it takes some words to make an action
And it takes some work to make it work.

Slow it down or speed it up. turn around and make a stop
It goes and goes and passes by.. but what are you looking for?

Oh, there is no end to what I’m saying.
just jump on board and feel the high!


P.S. Vakar buņģieris teica, ka pašas no sevis aug tikai nezāles. ja gribi, lai kaut kas notiek - piecel pēcpusi un ķeries klāt. tad es vakarā vēl dzirdēju šo dziesmu. un man viss bija skaidrs.
http://www.youtube.com/watch?v=7l74d1fmZbw

labs ir. turās. (:

nepasaule.

Opā lillā. Šodien bija tāda skaista svētdiena. Nācu no Āgenskalna uz mājām un redzēju savu pirmo pavasara taureni. Jā, zinu jau zinu, ka tā pavēlu. Bet tomēr. (: Gāju garām Māras dīķim un parkam. Un skatījos.

Man šķiet, ka parki ir tāda maza subpasaulīte lielajā pasaulē. Tajos koncentrētā veidā var redzēt visu dzīvi: grūtnieces lieliem punčiem zviln uz beņķiem un lasa glancētus žurnālus. Jaunās māmiņas ratiņos iekrampējušās pieklusinātā balsī sarunājas. Dīķa malā tētim uz ceļa sēž meitēns. Un baro pīles.
Skolnieciņi vaļējām jakām un vējā plīvojošām zirgastēm cenšas iekarot vietējo rotaļu laukumu. Skolas somas samestas čupā un sen aizmirstas. Viņiem eksistē tikai rinda uz šūpolēm un zibenīgi pārskrējieni vienam pie otra.
Pusaudži ar košām drēbēm, melnām acīm un cigaretēm pirkstos tēlo dzīves vienaldzību.
Iemīlējušies jaunieši rokās sadevušies nevis staigā, bet peld pa parku. Viņi neredz neko citu, kā otra acis. Viņi nejūt neko citu, kā otra plaukstu. Patiesībā viņi jau sen ir apmaldījušies, tikai paši to nezina.
Õ. Un tur jau parka malā stāv Volga ar Just Married uz loga un grabošām bundžām.. Tiltiņš palicis par vienu slēdzeni bagātāks un pasaule par vienu cilvēku nabadzīgākā, jo kā nekā – viņi divi tagad ir viens.
Tur ir šaha stūrītis, pie kura klusējot sēž veci vīri cietām sejām, pārliecinātiem uzskatiem un brūnām, izdilušām žaketēm. Netālu uz soliņa cieši tuvu klāt satupuši tantuki. Čalu troksnis kā no leģiona, bet izrādās, ka viņas ir tikai divas. varbūt trīs.
Garām aizslāj bezpajumtnieks, stumdams iepirkšanās ratiņus, pilnus ar čaukstošiem maisiem. Kaut kur turpat zem koka sēžu arī es. Zeme smaržo, saule atkal silda un garām aizlido taurenis. Dzeltens. Tā vien gribas nočukstēt Gētes Fausta vārdus „Mirkli, tu esi skaists. apstājies.”
Šajā mirklī dzīve vienlaicīgi sākas un beidzas.

mīļas sejas.

šodien satiku renāti. un atkal atminējos to padarīšanu.

p.s. māsa teica, ka es izskatītos smieklīgi, ja es strādātu Poncija Pilāta pilī.

Kāds sakars?! (kā teiktu arvīds)
.

mans brīnās.

Šodien sēdēju kafejnīcā, ēdu biezpiena kūku ar ķiršiem, lasīju māsas dzejoļus, kad pēkšņi atvērās durvis un telpā ienāca meitene ar koši zaļu dārza lejkannu rokās. Un man bija tāda sajūta, ka tajā lejkannā ir sakoncentrēts viss pavasara dzestrums un vasaras skaistums, narcišu lauks un atmiņas no bērnības.
Es pēkšņi redzēju sevi kādus 12 gadus atpakaļ - Jelgavā, ar nobrāztiem ceļiem, izpūrušiem matiem, līdz padusēm ūdenī, skalojot veļu upē. Un man tik ļoti, ļoti gibējās tur patiešām būt.

Cik skaisti tomēr, ka klāt ir pavasaris. Un tirgus ir pilns ar tulpēm. Vai esmu teikusi, ka tie ir mani mīļākie ziedi? Man patīk, kā tulpes čirkst, kad paņem tās rokās. Man patīk tā matētā sajūta un biezās lapas. Man patīk gaisīgi smagnējais zieds. Mammiņa vakar teica, ka tulpes, kas stāv uz virtuves galda, izskatās pēc putukrējuma. Nē, manuprāt tulpes ir kā kārtīgs rupjmaizes rieciens ar sviestu – pamatīgs un piezemēts.

dziesmu ieaijāts
saules sasildīts
savā midziņā
kaķēns dus.

mirklis mūžības

G.K.

Tas ir mazs mazītiņš māsas dzejolītis, bet tā es tagad jūtos. Tādā kamzolītī ietīta un debess Tēta samīļota. Un ļoti nogurusi. Arlabnaksniņ. Vai pareizāk sakot - arlabrītiņ!

.

iz skolas.

17:15

Zinu jau zinu, es atkal nodarbojos ar bezmērķīgo aizņemtību. Bet gribēju tikai pastāstīt, ka šodien fakultātē bija tāda laba diena .
Pie mums bija žurnālisti Ivars Āboliņš un Ieva Alberte. Un es atkal no jauna apjautu,kāds milzīgs azarts tādā žurnālistikā var būt.
Ko tik viņi nav darījuši! Ieva ir nakti pavadījusi kaut kādā Lietuvas mežā, būdiņā, kamēr apkārt sirojuši vilki.Ivars četras dienas dzīvojis bomža ādā, guļot kāpņu telpās un gaidot milzīgajās rindās pēc zupas un zefīra.Inga Spriņģe, mūsu pasniedzēja, stāstīja kā reiz zvanījusi Lembergam uz mājām. Viņš pacēlis klausuli.
Inga: Vai Lembergs?
Lembergs: Nē, tāda šeit nav.
Inga: Ar ko es runāju?
Lembergs: Nu te tāds dārznieks, Jānis.
Inga: Bet kur ir Lembergs?
Lembergs: Ai, nu kaut kur vazājas apkārt.
Tas jau nekas, ka Aivars nemaz nepacentās mainīt savu balsi, kad šitās pīlītes pūta. Un žurnālistus Lembergs mēdz sagaidīt pidžamā, čībiņās un cienāt ar siltu pienu. :D Toties saviem tantukiem šis ir cepis zivis. Nav brīnums, ka puķu klēpji no viņām garantēti.
Ai, vispār riktīgi feini tajā skolā ir. Visādas inčīgas lietas var uzzināt. Piemēram, Lato ir vājība pret kaķiem. Viņš visus kaķus bezpajumtniekus mājās ārstē, un kaķu nemīlētāji ir viņa kvēlākie ienaidnieki. Un Aivaram Ozoliņam bija atkarība no Doom. 12 h diennaktī šis neatraujoties no ekrāna šāva uz cilvēkveidīgajiem monstriņiem.. Savukārt Armands Puče žurnālistiku sācis studēt ne jau kādas misijas apziņas dzīts, bet tikai tāpēc, ka gribējis par velti ceļot. Un Streips lekcijās allaž sēž uz galda, šūpo kājas un viņa mīļākā vārdu kombinācija ir Pēteris Pūtvējiņš.:D

Bet visvairāk es tajās lekcijās UZZINU PATI PAR SEVI.
Arī šodien. Vērtīgi.

sāp.

19:43

Rrr. Tikko rakstīju, ka man patīk grūtības. Nē, tā tomēr nav īsti taisnība.

Zinu kādu meitenīti. Saucu viņu par Šņukucīti. Šņukucītim nesen palika septiņi gadiņi. Šņukucītis ir liela pļāpa. Viņai patīk Zibens Makvīna spēļu kārtis, princeses lielās kleitās un kino filma "Supersuns Bulta". Uz septīto dzimšanas dienu Šņukucītim uzdāvināja jaunu divriteni. Nu jā. tas bija notikums. Tagad viņa sajūsmināta brauc līdzi tētim un bračkam, ne vairs velkoties astē, bet liekot rīt putekļus. Ha. Šņukucim patīk dauzīties, dejot un ākstīties. dažkārt stāstīt pārspīlētus stāstiņus. Un zīmēt krievu kosmononautus uz Mēness. Viņai ir pelēkas acis, vasarasraibumiņi. un.. Šņukucim nav matiņi. Un viņai ir alerģiska ādiņa.

Nu nieks taču tas ir! Nav matiņi. Nu un? Liela muiža! Brūsam Vilisam arī nav. Kirkorovs un Britnija paši sev nodzina. Es arī varbūt kādreiz to izdarīšu.

bet ko nozīmē 7 gadus jaunai jaunkundzei būt bez matiņiem?

nepietiek ar to, ka vienaudži dažkārt smejas. tantes skatās lielām acīm. un ārsti rausta plecus. Šņukucītis ir slimnīcā nogulējis, šķiet, sesto daļu sava mūža. saņēmis lielas un briesmīgas potes. bet turējies godam. man tikai skatīties un brīnīties, cik daudz tajā bērnā ir apņēmības un drošsirdības.
Bet zini, kas mani tracina? Tas, kāda ir bērnudārza attieksme. Reiz, kad Šņukucis pēc ilgāka slimnīcā pavadīta laika beidzot bija atpakaļ bērnudārzā, audzinātāja ieraudzīja, ka viņa kasa savu ādiņu. Jo viņai ir alerģija pret kaut ko, ko ārsti jau gadiem ilgi neprot uzrakt. audzinātāja to ieraudzīja un pateica: man pretīgi skatīties. tev taču jāiet mājās.
Rrr.
Tuvojas māmiņdiena. Šņukucis un pārējie grupiņas bērni mācās skaistas dejas, ar ko sveicināt māmiņas. Jā, mazajai padodas tā dejošanas padarīšana. Deja ir mans vājais punkts. Bet Šņukucis gan dod riktīgi vaļā. Un tā, vakar Šņukucītim mamma aizgāja uz bērnudārzu. Un skatās - visi bērni dejo, bet Šņukucis sēž maliņā. Kā tā? Pienāca klāt audzinātāja un teica, ka Šņukucis nedrīkstēšot dejot, jo viņai nav mati. Deja ir tikai veseliem bērniem. Viņa bojās kompozīciju. Aaa! Kā tā vispār drīkst pateikt!? nepietiek jau ar to, ka Šņukucim ir astoņreiz grūtāka dzīve kā pārējām zeltmatainajām princesēm ar bantēm matos. Arī parūka nelīdzēšot, jo tā varot nokrist dejas vidū. Un iedomājies! kaut ko tādu taču nedrīkst pieļaut. viss ilgais audzinātājas kompozicionālais darbs būs vējā. rrr.rrr.rr.

Sen taču ir laiks ikvienam Latvijā saprast, kas ir svarīgākais. Ne jau stulbas kustības, kompozīcija, frizūra, drēbes, runas izloksne, mašīnas marka, smarža, teātra apmeklējumu skaits vai dzīvesvieta. kad mēs beidzot pārstāsim būt tā_ir_labi_un_tā_pienākas_gudri, bet kļūsim sirds_gudri?

***
Reiz pavaicāju Šņukucim, kas viņa gribētu būt nākotnē. "Friziere", viņa klusiņām, klusiņām atbildēja.


.

spalvu kamolīts.

1:09


Man ir suns, kuram patīk skatīties vējā. patiesībā tā ir viņa. Jāatzīst, ka viņa ir mazliet spalvaina, tāpēc tas laikam izskatās tik iespaidīgi: viņa izskrien pļavā, sajūt gaisu, pagriež galvu tieši pret vēju un stāv. Spalvas plīvo, acis samiedzas, bet viņa stāv. Ikreiz, kad Helmī tā izdara, man acu priekšā ir tā Titānika aina kuģa priekšgalā. Nu tā, kur abi stāv uz margām. Un skan tā vecum vecā mūzika. Bet Helmī šo vēja sajūtu, šķiet, saprot vēl labāk kā holivuda. (:

es dažkārt pieķeru sevi pie domas, ka esmu nedaudz jocīga,jo man patīk grūtības. nē, nu tīri oficiāli un praktiski jau man nepatīk. par briesmīgiem eksāmeniem es īdu tāpat kā pārējie. par laika trūkumu un mājasdarbu kaudzi es šausminos ne sliktāk kā citi. bet dziļi iekšā man ir intriga, sajūsma un milzīgs kārdinājums redzēt, kā nu būs. kā es tam tikšu izvesta cauri.
vēl man patīk zilumi. :D nu ne jau tādi: aaa, ieskrēju galdā! Nē,tādi labi padarīta darba ievainojumi. Piemēram, reiz stundām ilgi mācījos teātra izrādītei horeogrāfiju. pēc tam kājas asiņoja. paskatījos uz tām un nodomāju: "Õ, cik feini." nu ir taču jocīgi, ne. :D
Nu jā. laikam tas, ko ar visu šito penteri gribēju teikt - paldies Dievam, ka mums ir grūtības. jo tās veido personības. un paldies Dievam, ja izdodas grūtībām paskatīties sejā, nostājoties stingri kā tādam Titānikam. un atsmaidīt pretī.

bet atzīstu. arī bezvējā dažkārt ir tīri omulīgi.

.

Atomreakcija.

4:39

"Stockmann Trakās Dienas."
Špocīgi, bet daudziem cilvēkiem, ko pazīstu, šis vārdu savirknējums udzen šermuļus. Bet man gan patīk. Tā kopības sajūta, kad cilvēki bariem vien izplūst no universālveikala ar tualetes papīra ruļļiem padusē. Nē, nevis padusē, bet dzeltenajā maisiņā. :D
Tu drošvien nojaut, ka renesansē tualetes papīra nebija. Bet augstdzimušajiem vajadzēja ar kaut ko izpildīt tualetes papīra funkciju. Un viņi esot izmantojuši tam cālīšus. Jo kur nu vēl mīkstāks un maigāks materiāls? Es neākstos. Šo man vidusskolā stāstīja kultūras vēstures skolotāja. Labi, ka mūsdienās ir tādas Stockamann dienas, kurās tirgo Īstu papīru. (:

Bet ne par to šoreiz ir stāsts. Stāsts ir par cilvēkiem.
Es reiz biju uz izrādi Dailes teātrī „Ivonna. Burgundijas princese”. Rēzija tēloja kādu attīstībā atpalikušu meiteni Ivonnu, kuru spīta pēc apprecēja Burgundijas princis. Un pamazām visi sāka ienīst šo meiteni, jo viņas klātbūtne atgādināja cilvēkiem par saviem pārkāpumiem, sīkajiem apslēptajiem grēciņiem. Vesels bars sāka domāt, kā Ivonnu nogalināt. Un Skrastiņš ar bailēm acīs teica tādus vārdus: „Es esmu viņā iekšā”. Viens no spilgtākajiem šī gada citātiem, manuprāt. Tāda patiesība. Mūsos iekšā ir visi cilvēki, kurus esam satikuši. Un viņos esam mēs. Viņu domās un atmiņās. Un to nekādi navaram mainīt mēs paši. Tāpēc jābūt tik ļoti uzmanīgiem ar to, ko darām citu priekšā. Ko sakām. Mēs nesam atbildību par sevi ikviena satiktā priekšā. Mēs veidojam mūsu līdzgaitnieku dzīvi. Mēs esam atomi viņu molekulā un frāzes viņu teorijās.

Vācietim ir tāds dzejolis:

Neej garām,
Jo tu esi atoms
Manā neatklātā molekulā,
Frāze – neatklātā teorijā,
Zvaigzne – neatklātā galaktikā.

Netici tiem, kuri gudri melo.
Katrs pretimnākošais ir Kolumbs,
Un, ja pārāk maz ir Ameriku,
Tici –Tā nav Ameriku vaina.

Neprot, neprot cilvēkbērnu āda
Saules gaismu pārvēst hlorofilā.
Cilvēks paliek daudzsološs kā pumpurs,
Viņam bail no zieda eksplozijas.

Neej garām,
Nebaidies
Un tici –

Neizšautas patronas ir smagums,
Neizglāstīts maigums – tās ir sāpes,
Nenopļauta zāle – tā ir kūla,
Bet vienalga – tu man paliec atoms.

Un vienalga, kas man dzīvē būsi –
H20 vai ķēdes reakcija,
Grūtums mans vai mana vienaldzība –
Viss vienalga – tu man kaut kas esi,
Viss vienalga – tu mans atoms esi,
Un tu zini, ka viens atoms maina
Visas cilvēciskās asinsgrupas.

Nepazūdi. Asins pārliešanā
Tad var iznākt liktenīga kļūda.


Viss vienalga, ko tu man tagad teiksi. Arī Tu mans atoms esi. Diez kāda būs mūsu reakcija?


*

skumjas nav dumjas.

3:27
Tas bija brīnums. Nācu vakarpusē ar kājām uz mājām. Un tā vien gadījās pēc ilgāka laika atkal iet cauri Maskavas forštatei. Jā, jā. Tai pašai Maskačkai ar kriminogēno situāciju, bezpajumtniekiem, sarūsējušām notekcaurulēm un čigāniem. Uz ziniet, es izbaudīju katru mirkli, ko pavadīju uz garās Ludzas ielas. Tā vieta ir tik īpaši patiesi skaista!

* Pavērojiet kādreiz Maskačkas žogus. Tie virknējas viens aiz otra kā raibi čigānu brunči - ik pēc pieciem metriem jauns materiāls, jauns koks, jauna krāsa. Neapskaužamās regularitātes dēļ tas vairs nešķiet nedz negaumīgi, prasti vai komiski, bet gan tik ļoti piederoši. Piederoši kopīgajam kontrastu noskaņojumam.

* Tad sajūtiet Maskačkas ēkas. Tās taču ir vienā kokā! Un kā koks elpo, kā kokā redzams laika nospiedums.. 18. gadsimta koka izgrebumi, kapiteļi. 19. gadsimta ēkas ar zelmini pret ielu. Ja pavērosiet ēkas citur Rīgā, tā nemaz nav tik plaša parādība! 20. gs un nacionālais romatisms, jūgendstils. Padomju bloka ēkas. tas viss tur ir! vajag tikai uzmest aci, nevis uzspiest gāzes pedāli, lai ātrāk tiktu prom.

*Gāju, skatījos apkārt, sirds lēkāja no prieka... Un tad ieraudzīju kādu bomzi, kas sakņupis sildījās saulītē. Kā ar bomi pa pieri. Tu lēkā, bet blakus tādas sāpes! Piegāju pie vīrieša klāt, lai iedotu šokolādi (ak, es naivā!) un tad ieraudzīju viņa acis. Tik skumjas un reizē mierpilnas acis nebiju līdz šim redzējusi. Sajūta tāda, ka viņš zina. viņš zina kaut lielu. ko tādu, ko es nezinu. man liekas, ka ciešanas. bet varbūt ko citu.

Maskavas forštatē reiz bija ebreju geto. Un cilvēki cieta. Mira. Tika nošauti. Izdzīti un pazemoti. Nu nevar tādas lietas palikt bez sekām, ne? Milzīgs emocionālais lādiņš. Un skumjais miers bezpajumtnieka acīs.
To vajag mācīties. Kā pieņemt sāpes un sāpēs priecāties.

the sky is yours.

plkst. 10:03

Opā, kāds rīts!
Tieši tāds rīts, lai nejauši atrastu, lūk, kādu dziesmu: http://www.youtube.com/watch?v=EkHTsc9PU2A&feature=fvst
Šī rīta dziesma un šī rīta burti:

There's no need to complicate
Our time is short
This is our fate, I'm yours
Well open up your mind and see like me
Open up your plans and damn you're free
Look into your heart and you'll find
that the sky is yours
There's no need to complicate
'cause our time is short
This oh this oh this is our fate
I'm Oh I'm yours.

nu paskaties, taču, debesīs.

par reņģītēm.

plkst. 4:12

Vai zini ko? Es nedaudz samulsu. Šonakt man prātā ienāca jancīgi spītīga doma izveidot savu emuāru. It kā tas būtu ļoti svarīgi. It kā man patiešām būtu ko tev un sev teikt. Es apņēmīgi klikšķināju podziņas, bakstīju klaviatūru līdz beidzot nonācu šeit.. un vairs nezinu ko tālāk.

Tā jau laikam ir, ka iesākums ir tas aizraujošākais, sarežģītākais un atbildīgākais.
Pašā pirmajā Bībeles pantā rakstīts, ka Iesākumā Dievs radīja debesis uz zemi. un gaismu. zvaigznes. liepas. koala lācīšus un sliekas. vaļus un reņģītes. un tad Dievs radīja vīrieti un sievieti. un tevi. Tāds pamatīgs un skaists Iesākums, vai ne? Ja tu kaut reizi savā mūžā esi redzējis zvaigžņotas debesis augusta naktī vai uzkāpis kokā, apķēries cieši ap zaru un ļāvis, lai negaisa vējš tevi šūpo, tu man piekritīsi.

Nu lūk. tagad piederētos ķerties pie lietas un ierakstīt gudrus vārdus, svarīgu atziņu, morāli. Bet tā kā šis ir teksts bez jēgas, es to nedarīšu. Šo tekstu es pabeigšu tā arī neiesāktu. Atstājot tev liepziedu smaržu. Dari ar to, ko vēlies.

"Iesākumā Dievs radīja debesis uz zemi." Tādi, lūk, Vārdi.

.