grūti.

.


kaut kā galīgi nav tā.
vientuļi.

kad tevis nav.


.

cietumā.

Nesen biju cietumā.

Tā kā mani vajā profesionālais kretīnisms, kā to sauc Kārlis, es gandrīz visur redzu potenciālos žurnālistikas rakstus. Brīžiem tas ir diezgan tracinoši, ticiet man. Bet šeit vairāk tādi sīkumiņi un emocijas, ne raksts.

Brīvība nebrīvē

Augstu mūru ieskauts Jelgavas cietuma pagalms. Pilnīgs klusums. Visapkārt izvietotas dzeloņstieples un novērotāju posteņi. Apkārt staigā vīri uniformās, daudzajos logos nav manāma neviena seja.Tukšo klusumu pārtrauc soļu troksnis, apģērba švīkoņa un balsis. Cauri milzīgu metāla vārtu ailei pagalmā ienāk bariņš jauniešu. Vienam rokās ģitāra, otram džamba, dažiem melni koferīši, kuros glabājas zvani - viņi gatavojas koncertēt cietumniekiem. Kādam puisim rokās Bībele. Papildus koncertam tiks arī stāstīts par Dievu. Atveras metāla durvis,  pa tām iznāk būdīgs cietuma apsargs ar staltu stāju un nopietnu seju. Tiek paņemtas pases, un jaunieši iesaukti cietuma telpās pa trim. Esmu pēdējā sarakstā. Durvis aiz manis aizveras. Viss. Esmu iekšā.

Jau pēc brīža atrodos kādā no cietuma sapulču zālēm. Sēžu pirmajā rindā un dzirdu, kā tukšās krēslu vietas aiz manis pamazām aizpilda ieslodzītie. Zinu, ka atrodos stingrā režīma cietumā, tātad  zāle ir pilna ar cilvēkiem, kas pastrādājuši patiešām smagus noziegumus. Visbeidzot sadūšojos un pārlaižu skatu pāri drēgnajai zālei. Starp daudziem citiem ieslodzītajiem pamanu vīrieti ar nocietinātu seju un asu skatu. Ģērbies tumši zilā treniņtērpā un rokas sakrustojis uz krūtīm, viņš sēž atzvēlies koka krēslā. Vīrietis ir vēss, atturīgs, sejā nepavīd nekādas emocijas. Pēkšņi ieraugu  viņa zeķes. Maigi rozā vilnas zeķītes! Nācu uz cietumu, zinādama, ko sagaidīšu: postu, tukšumu, sāpes, aukstumu, pelēcību. Pretēji gaidītajam, man priekšā ir cietumnieks rozā zeķītēs.  Cilvēks, nevis bezpersonisks ļaunums.

Gaisā izskan pirmās zvanu skaņas. Iekšēji notrīsu no kontrasta. Tā vien liekas, ka dzidrā, trauslā melodija iekš cietuma mūriem ir iesūtīta, lai sadragātu uzceltās iedomu barjeras starp mani un viņiem.

Galvenais - brīvība, ģimene, ticība un sekss

Jau kādu brīdi esmu uzmanīgi klausījusies zvanu skaņās. Veikli pametu skatu iesāņus. Vairums cietumnieku vēl aizvien sēž ar vienaldzību sejā, taču daži ir pilnībā koncentrējušies uz skatuvē notiekošo – viņi ir viegli paliekušies uz priekšu, skats pievērsts mūzikas instrumentiem, pēdas sitas līdzi mūzikas ritmā, kāds ar pirkstu galiem viegli bungo pa krēsla atzveltni. Viena no mūziķēm zvanu melodijas pavadīta uzsāk dziesmu, kurā ir vārdi: „Tādēļ gaidu, mans Kungs. Uz Tevi gaidu, mans Kungs.” Nodomāju, ka nekas cits kā gaidīt, zekiem neatliek.

Koncerta daļa ir beigusies, uz skatuves uznāk jaunais puisis, ko pie cietuma vārtiem redzēju ar Bībeli rokās. Viņš vaicā: cik ilgs laiks jums vēl šeit ir jāpavada? Zeki atbild, ka trīs, piecus, divpadsmit gadus. Dzirdu, kā divi cietumnieki sarunājas: „Man vēl 30 gadi.” „A man drošvien līdz mūža beigām,” otrs attrauc un klusi iesmejas.

Jaunietis, vēršoties pie ieslodzītajiem, uzdod vēl otru  jautājumu: kas jums ir vissvarīgākais dzīvē? Pilnīgs klusums. Pēc kāda brīža no zāles aizmugures atskan: brīvība! Dzirdami arī vārdi ģimene, ticība. Puisis vaicā: sekss? Kāds aiz manis sēdošais nopūšas.

Nav jau kur steigties

Pēc koncerta skatītāji neizklīst, kā pierasts redzēt citos pasākumos. Viņiem jau nav kur steigties. Cietumnieki stāv malās mazos pulciņos, mīņājas uz vietas. Daži no viņiem pieiet pie galda, uz kura rindiņā sakārtoti atrodas zvani, kas tikko skanējuši koncertā. Var redzēt, ka vīriešiem gribas pieskarties un aptaustīt neredzēto instrumentu. Vecs vīrs ar sirmiem matiem sadūšojas, pastiepj roku, paņem vienu no zvaniem un klusām iešķindina. Gaisu pāršķeļ dzidrā skaņā, vīrietis pasmaida un nokaunējies noliek zvanu atpakaļ. Jau pēc brīža viņa piemēram seko vēl daži ieslodzītie. „Tā kā mazi bērni.  Visu jauno nepieciešams aptaustīt un nobaudīt,” es nodomāju, taču pievēršos kādai sarunai, kas noris man blakus.

Pie vienas no viesēm pienācis zeks un vaicā, vai gadījumā viņai nav māsa, kas šajā cietumā viesojusies pirms astoņiem gadiem. Meitene manāmi apmulst, un kādu brītiņu domā. Ar neviltotu pārsteigumu balsī, viņa apgalvo, ka jā. Pirms astoņiem gadiem viņas māsa esot nākusi ar vietējiem jauniešiem uz Jelgavas cietumu, lai dziedātu.  Es nespēju noticēt tam, ko dzirdu. Šis vīrietis atceras pirms astoņiem gadiem manītu seju un sazīmē tajā līdzību ar tikko redzēto meiteni! Tik maza ir šī izolētā pasaule.

Bez svētsvinīgām mokām

Pirms dodamies ārā no Jelgavas cietuma, kapelāns mūs ieved cietuma kapelā – šaurā, gaišā telpiņā, kas smaržo pēc koka. Palūkojos apkārt – it visur redzams rūpīgs roku darbs. Koka soli gludi noēvelēti, nolakoti, tajos izgrebti rotājumi. Arī kāpņu margas, balkons, gleznu rāmji – viss veidots vienotā ansamblī. Tāda sajūta, it kā būtu ieradusies koktēlniecības darbu izstādē. Pasmaidu par prātā iezagušos ainu, kā kode soļo pa cietumu, ierauga kapelas durvis un sāk joņot prom, zinot, ka šajā visgaršīgākajā cietuma telpā viņa nav gaidīts viesis. Kapelāns paskaidro, ka it viss telpā redzamais ir pašu ieslodzīto roku darbs. Arī gleznas.

Pievēršu skatu milzīgai Svētā Vakarēdiena gleznai, kas noklājusi visu kapelas sienu. Pirmā asociācija ar slaveno itāļu mākslinieka Leonardo da Vinči fresku “Svētais Vakarēdiens”. Taču ieskatoties atainoto tēlu sejās, saraujos. Tās visas ir sāpju un ciešanu izvagotas. Neviena no sejām neizstaro mieru, labsajūtu vai patētiskās, svētās mokas, kuras ierasts redzēt brīvībā tapušajos mākslas darbos. Secinu, ka divpadsmit apustuļu un Jēzus sejās redzamas tikai divu veidu emocijas – vai nu dusmas, vai skumjas. No sava vaiga notraucu nevietā un nelaikā izspraukušos asaru. Ne jau es esmu tā, kurai būtu iemesls raudāt.

 Daudz vairāk par ekskursiju prātā

Izejot ārā pa cietuma durvīm, gaidītās brīvības sajūtas vietā pakrūtē vēl aizvien kņud nemiers.  Līdz šim manī vienmēr auga dusmas, kad izdzirdēju, ka cietumniekiem tiek sniegtas iespējas strādāt, pelnīt, atpūsties, sagaidīt viesus vai darīt ko citu, kas man šķita sodītam cilvēkam nepiedienīgi. Bet es biju pārpratusi cietuma būtību. Cietuma mērķis ir ne tikai sodīt, bet arī izmainīt. Darīt visu iespējamo, lai ieslodzītā emocionālajā un psiholoģiskajā pasaulē būtu notikušas izmaiņas, kas viņu atturētu no nelikumīgas rīcības turpmāk. Bez socializēšanās un izaugsmes iespējām ieslodzītais gluži vienkārši nojūdzas. Vismaz es nojūgtos.

Paņemu savas mantas un gatavojos doties prom no cietuma pagalma. Negaidīti atveras smagās metāla durvis, pa tām iznāk sieviete ar mazu meitenīti pie rokas. Pamanu sievietes skumjās, bet apņēmības pilnās acis, kas kontrastē ar meitenītes bezrūpīgajiem smiekliem. Novēršos. Man šī diena Jelgavas cietumā bija vien jauna kultūrpieredze, neliela ekskursija pa cietuma  telpām un savu prātu. Bet citiem tā ir dzīve.

pasaules nabas.

Šovakar klausos klusu mūziku.
Krūzē smaržo kumelīšu tēja.
Lasu dzejoļus.
Un saprotu, cik laimīga esmu šeit, Latvijā.  Kopā ar savu Debesu Tēti, kurš izveidojis skaņas, lietu, dzestru vēju un mīlestību starp vīrieti un sievieti. mammu un bērnu. vecmammiņu un mazbērnu. tēti un dēlu. draugu un draugu. māsu un māsu. cilvēku un Dievu.

Līkst roka pār pilsētu gaiša un liela.

Mirdz saules stari pa pirkstu spraugām,

Un eju es cauri ļaužu pārpilnai ielai

Droši zem rokas savam lielajam Draugam.

Nāk pretī man meitenes jaunekļu skavās,

Nāk sievas ar vīriem un vīri ar sievām.

Pa brīžam kāds vientuļnieks aizlavās garām,

Un visi mēs ejam zem rokas pašam Dievam.

Tā ejam - pa vienam, pa pāriem, pa bariem,

Caur mārketiem, ofisiem, bankām un bāriem,

Un dzeram un ēdam, un gūstam un baudām.

Kad labi ir - līksmojam, bēdīgi - raudam.

Nu tādi mēs esam - mēs, pasaules nabas.

Un kādam vēl šķiet, ka viņš dižāks kā cits.

Bet pāri mums roka līkst silta un laba,

Un labi ir tiem, kas Dieva draudzībai tic.

/R. Losāne/

Un sveiciens Latvijai!

saldummīļi.

ak vai. traks var palikt ar to rudeni. šķiet 2/3 no man mīļajiem cilvēkiem savus svētkus svin tieši šai gadalaikā.  


Šī bilde no Mārtiņ/cīš svētkiem. Ja zoss par kreptīgu, jāizvēlas gailis. 

un šitie divi trakie, kas izlēma par dažiem mēnešiem iekabināt man un Kārlim. prieks par viņiem.

fail.

gadās arī tā.

(cietumu tematika man šobrīd aktuāla)

saīsnes.

Es esmu tendencioza. Man ir tendence meklēt vārdos un vārdu savienojumos slēptās nozīmes, sakritības un vēl visādas dumības. nu, piemēram, es mēdzu lasīt vārdus no otra gala un skatīties, vai sanāk kas labs. un parasti nesanāk. jo etur, siķņeb, stmas un abītselīm jau nekas diži labs nav. arī situ savas utis, no otras puses izlasot, nekas labs nesanāk. jo utis taču nemaz nevar nosist! tās ir jānokniebj.

tātad, mani pūliņi līdz šim bijuši bezjēdzīgi tendenciozi. arī tas, ko es te pļāpāju ir visnotaļ bezjēdzīgs un tendenciozs. tāpēc es labāk ļaušu runāt citiem un ielikšu čupiņu ar linkiem uz rakstiem, kurus pati tā kārtīgi nemaz neesmu izlasījusi, un cerēšu, ka tu vismaz uz kādu no tiem uzklikšķināsi, tādā veidā palīdzot celt http://www.mansmedijs.lv/  statistikas reitingu un manu atzīmi kursā "interneta žurnālistika". 

Zinu, ka šis ir dumjš veids, kā popularizēt mansmedijs.lv saturu, taču arī no dumjām lietām var dažkārt izrubināt ko pagalam jauku un gudru.

piemēram, ja tu izlasīsi rakstu 

http://www.mansmedijs.lv/saturs/cetras-atzinas-no-sova

uzzināsi, ka nevar būt netendencioza un objektīva žurnālistika. jo žurnālisti ir subjekti, kuri tendenciozi uztver gan to, kā pareizi jāuzlej tēja, jāsaklāj gulta, kādi šokolādes cepumi ir visgaršīgākie gan to, vai Lembergs ir vai nav oligarhs. viss, ko rada subjekts ir subjektīvs.

savukārt, ja skatu iemetīsi šeit, http://www.mansmedijs.lv/saturs/humora-ienaksana-reklama

fotoattēlā ieraudzīsi smieklīgas, krāsainas, spilgtas, bezveidīgas čupiņas.

ja tev patīk radio 101, aizmiguši cilvēki, Toms Grēviņš, dīdžeji, mūziķi, Dana vai balti t-krekli ar raibumiņiem, tad ieskaties šeit

http://www.mansmedijs.lv/saturs/toms-grevins-%E2%80%9Egribu-stradat-normala-vide-un-ta-ir-mana-revolucija%E2%80%9D 

bet, ja tu domā, ka Rīgas Sargi ir štrunts uz kociņa, savukārt Rūdolfa mantojuma latviskie latvieši pastaliņās līdz riebumam pārlatvisko priekšstatu par Latviju un latvietību, tad meklē domubiedru šajā intervijā.

http://www.mansmedijs.lv/saturs/kino-nav-miris

ak, ceru, ka aptuveni šajā brīdī tev jau ir apnicis lasīt manus vārdu plūdus, un tu jau centīgi klikšķini uz iepriekšnorādītajiem linkiem. tad nu tevi netraucēšu. čus.


P.S. Lūk, kas man patīk:

z e ķ u b i k s e s

Patīk man ceļot laikā.

Atminēties senas dienas. To, kā priecājos, smējos, raudāju. Gulēju vai izlikos, ka guļu bērnībā. Kā gāju makšķerēt un kūpināju zivis. Kā raku kurkuļu dīķīti dārza vidū. Kā nopludināju skolas pirmo stāvu. Kā skapītī sildīju vistas olas, cerot, ka izšķilsies cālīši. Kā rakstīju savu pirmo dzejoli un pirmo dienasgrāmatu.

Nesen ģimenes draugi revidēja savus mantu krājumus. Pirms 20 gadiem viņi atbrauca no Amerikas uz Latviju, un kopš tā laika viņiem mājās stāvēja  daudz sapakotas kastes. Pilnas ar jaunām vecām mantām. Tad nu tagad man ir Calvin Klein zeķubikses no 1990. gada kolekcijas. Un es točna jūtos, kā paceļojusi laikā.

Man patīk ceļot arī iedomātā nākotnē. Sapņot. Par 31. jūlija rītu un izpūrušiem matiem. Par smiekliem. Par to, ko mani draugi darīs pēc gadiem. Par to, kā mīļās meitenes izskatīsies kāzu kleitās. Par to, kā puiši viņas bildinās. Man patīk sapņot par to, kā iekārtosim dzīvokli, kā krāsosim sienas un naktī ēdīsim picu. Man patīk sapņot par skaistām vecumdienām, siltu kamīnu, šūpuļkrēslu un vīra raupjo, bet drošo roku.

Galu galā man patīk dzīvot arī tagadnē. Piedzīvot to mirkli, kad nākotne pārtop pagātnē. Man patīk sēdēt skolas bibliotēkā, klikšķinot klaviatūras taustiņus un vērojot, kā paiet laiks.

Pēc gadiem, varbūt jau pēc nedēļām vai dienām, man šo bezmērķīgo minūšu būs žēl. Bet šodien nē. šodien man patīk vienkārši iedomāti ceļot. un vērot.

spulgas actiņas.

Gulēsim šonakt teltī - 
mums sienāžu folkkoncerts jāklausās.
Mēness dzeltenā stīpā
dzeltenas zvaigznītes iekārsies,
bet apkārt kā mirāžas liesmiņas
jāņtārpiņi laidīsies.
Nāc, gulēsim šonakt teltī,
mūs sagaida sīcošu odu bars
Un, kamēr vien viļņu muguras slapjās
krastam pret pēdām sitīsies,
četras spulgas actiņas
vasaras naktī vērsies.
                      /G.K./


Ak vai, kā man šovakar gribas tur atpakaļ. vasarā. kad mēs stopējām pa Itāliju. tās sajūtas -  brīvība, trakums, neziņa. 
man gribas to vakaru teltī, par kuru Gundega uzrakstīja dzejoli. man gribas tās jāņtārpiņu gaismiņas, un pārsteidzošās mīlestības un dāvanas sajūtu. man  gribas dzirdēt māsas elpu un guļammaisa švīkoņu un sajust to apziņu, ka ir tik labi būt kopā.
 un gribas man plašu mieru un maziņas ilgas pēc mājām un piederības. pēc siltām plaukstām. un negribas nekādas rūpes. ne manas, ne manu mīļo rūpes. es gribu to vienkāršību. jā, es gribu dzīvot vienkāršāk. necelt iedomātas barjeras, nedomāt piespiedu kārtā. bļaut, ja gribas. raudāt, ja gribas. un klusēt, ja gribas. es negribu, ka tas nodara citiem sāpes. bet es gribu būt brīva.

nu, izdari kaut ko traku! kaut ko priekš sevis. ko kaut galīgi ne pa tēmu. lai es varu skatīties, smieties un priecāties. 
lēkāt un spiegt no prieka par to, ka tu esi traks. un tāpēc es arī gribu būt traka. nu, atsūti man foto "lūk, es slēpoju pa trotuāru" vai "lūk, es ar guašas krāsām izkrāsoju dzeltenu istabu". 
"lūk, es ēdu austeres un astoņkāji." 
"lūk, es staigāju pliks pa Rīgas jumtu korēm"
"lūk, es ziemas zābakos brienu pa jūru un dzeru kakao".

tu vari arī nesūtīt foto. tu vispār vari nelikties par mani ne zinis.
 man tikai ļoti gribas, lai pasaulē būtu daudz, daudz, daudz tādu traku.

trakās baļluks.

Ahh, kā man patīk būt kopā ar draugiem! Sildīties vilnas zeķītēs, cept vafeles un smieties.

elēģija.

rudens ir tāds savāds gadalaiks.
ne tas rudens, kas aiz loga, bet tas, kas sirdī.

pirms brīža smaidīga un laimīga cepu kēksu.
tagad klausos, kā dzied Rēzija, skatos senas bildes un raudu. ne aiz skumjām, bet aiz rudens.




Šo klausījos kādas 10 reizes. apbur. tik spēcīgi.
 Pāri upei. http://www.youtube.com/watch?v=E0Nwup6sy3o

Vienkārši skaisti. Ar minimālu kustību panākta tāda īstuma sajūta.
Kā caur pelniem. http://www.youtube.com/watch?v=JEIHJVC69ig&N 

Nebeidzami mīļi.
 Pasaciņa. http://www.youtube.com/watch?v=mQQeOQbROGE&NR=1

Atminos, kā ar teātra meitenēm pēc dejošanas mēģinājuma gulējām visas rindiņā uz paklāja, ar slapjām acīm, un dziedājām šo.
 Apturi mani. http://www.youtube.com/watch?v=KOMoM8eJEjs&NR=1




+ tāda bezspēcība, kad otram ir grūti, bet es nezinu, kā palīdzēt. rrr. dusmas uz sevi.

krītaini pirksti.

1. septembrī vedu pirmklasnieciņu uz skolu. 

iegāju skolā, un apkārt momentā sajutu satraukuma un apslēptas sajūsmas gaisotni. tad es ieraudzīju mazās sejiņas bērniem, kas beidzot paši savām acīm ierauga to, par ko runāts un dzirdēts tik daudz - savu pirmo skolu, klasesbiedrus, dienasgrāmatu, tāfeli, audzinātāju.

jaunie skolnicieciņi milzīgi apzinīgām sejām atver savas lielās mugursomas un skolas priekšmetus rūpīgi kārto uz galda. katra kustība tika veikta ar apdomu, nelielu biklumu, cēlumu un lielu atbildību.

tā jau laikam visa jaunā un ilgi gaidītā priekšā. sākums allaž ir svinīgs. un tad nāk pieradums un atslābums. kādreiz brīnumainais tiek uztverts kā pašsaprotams. aizmirstas tā īpašā sajūta.

bet es šai brīdī  apsolos mācīties to uzturēt. 

galīgi dulli.

Ārprāts. Aizvadītajās dienās noticis tik daudz. tik ļoti, ļoti daudz.

Ja vēlētos uzrakstīt visu pārdzīvoto, piedzīvoto, visas emocijas, satraukumu, prieku, šoku, sajūsmu, šķiet aizņemtu vismaz 3 metrus interneta bezrobežu telpas. Tāpēc labāk šeit vienkārši atstāšu nelielu fotoreportāžiņu. 

 

Nedēļas nogalē Ventspilī norisinājās vienreizējs pasākums. Latvijas baptistu dziesmu svētki. Svētku atklāšanas koncertu sanāca arī vadīt.

 Politiskā reklāma.

Šajā brīdi vēl neviena no abām nonojauš, ka turpmākās stundas pilnībā visu mainīs.

Pa vidu starp visiem koncertiem, ar Kārli aizbraucām uz Saldu. 

Tur man bija ēnu izrādē jāspēlē. 

Mazie bērniņi publikā bija vienreizēji. 

Deva tādu motivāciju censties.

Un tad pienāca vakars. Nakts. Nakts Pāvilostā. Zvaigznes, mēness, jūra, makšķernieki un makšķerkāti ar mazām lampiņām galos, viens nenormāli uztraucies puisis, viena neko nezinoša meitene. bildinājums. ārprātīgs pārsteigums. Jā!  trīcoši ceļi. asaras. smiekli. un divi nenormāli uztraukušies, bet laimīgi jaunieši.

bet ziniet, nekas nav tā, kā izskatās bildēs. ir daudz labāk.

ēnu spēles.

Šodien mēģinājums, parīt izrāde. Jee.

Lūk, bildes no iepriekšējā izbraukuma ar Genesis. 7 dienas.

patīk man šitais mazais vīriņš.

nostiepti pirkstgali.

Vakar man uzdeva kādu vienkāršu jautājumu: "Ko tu šobrīd visvairāk vēlies?"  

Es varēju iedomāties daudzas lietas, ko vēlos citiem. Mammiņai, tētim, Helēnītei, Agnesei, savai draudzei, korim.. Tās lietas, kas man sāp par citiem. Tās lietas, ka mani darītu laimīgu un atvieglotu.

Bet ko es vēlos tieši sev? Es nudien nezināju atbildi. Vakar braucu mājās, un vēl aizvien domāju. Gāju gulēt.. un domāju. Jo visa kā ir gana. Ir pat brīnišķīgi. Dievs man dāvina tik skaistu laiku. Tik skaistas lietas varu pieredzēt, izdzīvot, redzēt, sajust. Vispār jau jaunam būt ir tīri feini, ne? 

Bet ir tomēr viena lieta, ko vēlos ļoti, ļoti.  
Mācīties mīlēt (un arī kaut ko iemācīties). Mācīties mīlēt Dievu, cilvēkus, pasauli. Mīlēt ar darbiem un izvēlēm, ne tikai sajūtām un iedomām.  Grūti man tā lieta padodas.

nošu atslēga.

vai zinat? augusta beigās Ventspilī būs īpašs pasākums. baptistu dziesmu svētki. simtiem dziedātāju, desmitiem koru, brīnišķīgas dziesmas un aizrautīgi diriģenti.

šovakar biju uz kopkora mēģinājumu. un jau šeit, samērā mazā sastāvā mācoties svētku repertuāru, izkusu. tik skaisti! nesen rakstīju, ka pērkona negaiss priekš manis ir skaistākā dabas parādība. kora mūzika, šķiet, ir skaistākā mākslas izpausme. tā pārspēj pat teātri (un tas jau ir daudz.) 

ehh.. tieši šajā brīdī man nedaudz gribētos pasmaidīt, taču nevaru to izdarīt. jo manas emociju izpausmes ir ierobežojis.. mm.. uz sejas sakaltis māls. pietam - zaļš. nav jau tik traki, zaļš man tīri labi piestāv. un zaļai sejai ir kāda priekšrocība - nevar redzēt brīžus, kad esi zalš no skaudības. vai pavisam jauniņš un zaļš. vai aiz nelabas dūšas nokrāsojies zaļš. tādēļ vieglāk ir citiem grozīt smadzenes. 

taču šovakar manos plānos to darīt nav, tādēļ eju mazgāties. un pēc tam padzerties. un pēc tam - gulēt. un es pavisam noteikti nezinu, kādēļ tev tas būtu jāzina un kādēļ uzrakstīju iepriekšējās rindiņas, un vēl jo mazāk es zinu - kādēļ tu tās izlasīji. jo tās ir absolūti nesvarīgas. Kurts Vonnegūts teiktu - slima suņa murgi. nē, nu tā tieši viņš neteiktu. bet doma būtu tāda pati. labi, ka es neesmu Kurts Vonnegūts, tāpēc es tā nesaku. es saku - arlabunakti. vai labrīt. vai labdien. vailabjekurudiennaktslaiku. (:

p.s. šovakar dzēru bērnu kafiju. kā vecos  laikos. un klāt piegrauzu piparmētršokolādītes. arī kā vecos  laikos.

p.s.s. šodien Rīgā bija 30 grādi. pilnīgi neticās, ka šad un tad šeit mēdz uzsnigt arī sniegs.

pļūtenes.

/brīsniņš no vasaras/

šajā vasarā viena nedēļa bija citāda kā pierasts. izaicinājums man. biju kādā nometnē. virtuvē. vairākas dienas cēlos agri, agri un steidzu smērēt maizītes, griezt siera desu, rīvēt burkānus, šķaidīt sulu, ielekt dīķī, mizot kartupeļus, vārīt tēju, saldēt Jungle Pop'us, ielekt dīķī, kapāt kāpostus, griezt banānus, gaiņāt lapsenes, ielekt dīķī.. līdz kādam vakaram.

jaunieši bija sapulcējušies ārā uz vakara sapulci. dziedāja dziesmas.. līdz kādas dziesmas laikā sacēlās vējš. mākoņi milzu ātrumā tuvojās nelielajam cilvēku bariņam, nostājās virs mums (jāteic gan, ka pāris kilometru rādiusā) un sāka dejot. pirmo reizi redzēju, ka mākoņi var tā dejot! tā kā filmās, kad rāda paātrinājumā.

lietus tā arī nesāka līt. pametu acis apkārt un ieraudzīju uzkalniņu, bet uzkalniņa galā - krēslu. aizsteidzos līdz turienei, apsēdos un turpināju vērot. sāka zibeņot. visapkārt plaiksnīja zibens. dārdēja pērkons. pamazām sāka līt. es sēdēju. lietus lēnām spraucās caur jaku dziļāk.. drīz jau biju slapja viscaur. bet zibens turpinājās. asaras sajaucās ar lietu.

kādus mirkļus vēlāk jau sēdēju sausās drēbēs uz balkona. Kārlis, es un vēl vairāki. vienkārši sēdējām un skatījāmies. un bija tik neizsakāmi skaisti.

pērkona negaiss vēl aizvien ir draudīgākais, vilinošākais, skaistākais, kas dabā priekš manis radīts.

rudzi.

/brīsniņš no vasaras/

Naudas zīmes mūžs, atkarībā no lietošanas intensitātes, ir 2-5 gadi.

Latvijas uzņēmumu vidējais mūža ilgums ir 7,5 gadi.

Lāču vidējais mūža ilgums ir 20 gadi.

Manas mammiņas un tēta pašreizējais laulības ilgums - 37 gadi. un 20 no tiem pavadīti arī kopā ar mani. ārprāts. kur viņiem tik daudz pacietības un mīlestības?

pirms kāda laika nolēmu cept pankūkas par godu šim notikumam - mammiņas un tēta laulību gadadienai. tad, kad visi jau gulēja, izrausos no gultas, aiztipināju līdz virtuvei. sameklēju olas, pienu.. un secināju, ka mājās nav kviešu milti. toties rudzu milti papilnam. tad nu nolēmu taisīt tumšās. ieslēdzu radio. un tur skanēja Instrumentu "Zemeslodes". Kamēr pannā šprakšķēja eļļa un mīklas pikucis ieguva izteiksmīgākas formas, uzrausos uz palodzes un klausījos.. viens no maniem mīļākajiem šīs vasaras mirkļiem. kaut tādu man šogad tik daudz!

Plkst. 3:30 uz virtuves galda nogūla šķīvis ar pankūkām, un es ievēlos atpakaļ gultā. tā vienkārši un jauki. 

tad, kad liels prieks.

Klausos Norah Jones.

Skatos senas bildes.

Atminos skaistus brīžus.

Ēdu šokolādes saldējumu.

Baudu vasaru. brīvlaiku. nakti. brīvību.

Uhh. tik daudz darāmā...jūtos nostrādājusies. Viss. Jāiet gulēt.

klik.

šī vasara - tāds skaists laiks, tādi  notikumi, tāds viens īpašs cilvēks, tādi brīnišķīgi pārējie cilvēki..
cenšos satvert mirkļus. noķert un iemūžināt. atmiņās.

opā, kādi ārā smuki mākoņi.

ir pulksten trīs naktī. man ir slapji mati. plānas, plānas drēbes.  saldējuma ķocis. šķiet vienīgā apstākļu kombinācija, kas ļauj nosēdēt pie datora ilgāk par 2 minūtēm. njā. beidzot īStA vasara. tāda, kas dienā dzen ārā no dzīvokļa (jo te ir pārlieku karsts) un liek būt ēnā vai meklēt vēsas telpas. lielveikali ir diezgan piemērota paslēptuve. ja vien atrašanās tajos nebūtu tik laikpaņēmīga, pacietībuizaicinoša un kājasnogurdinoša. labāk šādā karstā laikā ir būt baznīcā - vēsi, nedaudz drēgni, bet perfekti omulīgi. ir kur piesēst un wc par brīvu.

pati ņemot vērā savu izcilo padomu, šo nedēļu pavadu baznīcā, ietērpusies zemniecīgos svārkos un blūzē, lakatiņu ap galvu un kartupeļu nazi rokā. proti, palīdzu kādā bērnu nometnē. tas man liels pārbaudījums - sastrādāties ar 2 māsām, brālēnu un māsīcu (kas, starp citu, pa baznīcu klīst ietērpušies mūka, bruņinieka un viduslaiku lēdiju ietērpos). atkal no jauna sapratu, cik man grūti piekāpties. nu kāpēc, kāpēc, kāpēc manī ieauguši spītības un estačuzinulabāk gēni? laikam labi, ka man ir šīs 5 dienas, kad varu tos slīpēt un ravēt laukā. un skatīties kā lietas notiek arī tad, kad pie to radīšanas nav bijusi klāt mana viszinošā acs.

pirms kāda laika biju mīlestības dušā. tieši tā es jutos nometnē "Hope". nedēļu pavadīju kopā ar septiņām princesēm. un tā mīlestība un uzticēšanās, ko no viņām saņēmu! wow.

lūk, kādas bildītes iz Hope Camp.

 

Eu, bet, es tajā pēdējā bildē nesmejos. Es vienkārši ātri smaidu.