iesākumā.: opā, kādi ārā smuki mākoņi.

ir pulksten trīs naktī. man ir slapji mati. plānas, plānas drēbes. saldējuma ķocis. šķiet vienīgā apstākļu kombinācija, kas ļauj nosēdēt pie datora ilgāk par 2 minūtēm. njā. beidzot īStA vasara. tāda, kas dienā dzen ārā no dzīvokļa (jo te ir pārlieku karsts) un liek būt ēnā vai meklēt vēsas telpas. lielveikali ir diezgan piemērota paslēptuve. ja vien atrašanās tajos nebūtu tik laikpaņēmīga, pacietībuizaicinoša un kājasnogurdinoša. labāk šādā karstā laikā ir būt baznīcā - vēsi, nedaudz drēgni, bet perfekti omulīgi. ir kur piesēst un wc par brīvu.

pati ņemot vērā savu izcilo padomu, šo nedēļu pavadu baznīcā, ietērpusies zemniecīgos svārkos un blūzē, lakatiņu ap galvu un kartupeļu nazi rokā. proti, palīdzu kādā bērnu nometnē. tas man liels pārbaudījums - sastrādāties ar 2 māsām, brālēnu un māsīcu (kas, starp citu, pa baznīcu klīst ietērpušies mūka, bruņinieka un viduslaiku lēdiju ietērpos). atkal no jauna sapratu, cik man grūti piekāpties. nu kāpēc, kāpēc, kāpēc manī ieauguši spītības un estačuzinulabāk gēni? laikam labi, ka man ir šīs 5 dienas, kad varu tos slīpēt un ravēt laukā. un skatīties kā lietas notiek arī tad, kad pie to radīšanas nav bijusi klāt mana viszinošā acs.

pirms kāda laika biju mīlestības dušā. tieši tā es jutos nometnē "Hope". nedēļu pavadīju kopā ar septiņām princesēm. un tā mīlestība un uzticēšanās, ko no viņām saņēmu! wow.

lūk, kādas bildītes iz Hope Camp.