pļūtenes.

/brīsniņš no vasaras/

šajā vasarā viena nedēļa bija citāda kā pierasts. izaicinājums man. biju kādā nometnē. virtuvē. vairākas dienas cēlos agri, agri un steidzu smērēt maizītes, griezt siera desu, rīvēt burkānus, šķaidīt sulu, ielekt dīķī, mizot kartupeļus, vārīt tēju, saldēt Jungle Pop'us, ielekt dīķī, kapāt kāpostus, griezt banānus, gaiņāt lapsenes, ielekt dīķī.. līdz kādam vakaram.

jaunieši bija sapulcējušies ārā uz vakara sapulci. dziedāja dziesmas.. līdz kādas dziesmas laikā sacēlās vējš. mākoņi milzu ātrumā tuvojās nelielajam cilvēku bariņam, nostājās virs mums (jāteic gan, ka pāris kilometru rādiusā) un sāka dejot. pirmo reizi redzēju, ka mākoņi var tā dejot! tā kā filmās, kad rāda paātrinājumā.

lietus tā arī nesāka līt. pametu acis apkārt un ieraudzīju uzkalniņu, bet uzkalniņa galā - krēslu. aizsteidzos līdz turienei, apsēdos un turpināju vērot. sāka zibeņot. visapkārt plaiksnīja zibens. dārdēja pērkons. pamazām sāka līt. es sēdēju. lietus lēnām spraucās caur jaku dziļāk.. drīz jau biju slapja viscaur. bet zibens turpinājās. asaras sajaucās ar lietu.

kādus mirkļus vēlāk jau sēdēju sausās drēbēs uz balkona. Kārlis, es un vēl vairāki. vienkārši sēdējām un skatījāmies. un bija tik neizsakāmi skaisti.

pērkona negaiss vēl aizvien ir draudīgākais, vilinošākais, skaistākais, kas dabā priekš manis radīts.