Krūzē smaržo kumelīšu tēja.
Lasu dzejoļus.
Un saprotu, cik laimīga esmu šeit, Latvijā. Kopā ar savu Debesu Tēti, kurš izveidojis skaņas, lietu, dzestru vēju un mīlestību starp vīrieti un sievieti. mammu un bērnu. vecmammiņu un mazbērnu. tēti un dēlu. draugu un draugu. māsu un māsu. cilvēku un Dievu.
Līkst roka pār pilsētu gaiša un liela.
Mirdz saules stari pa pirkstu spraugām,
Un eju es cauri ļaužu pārpilnai ielai
Droši zem rokas savam lielajam Draugam.
Nāk pretī man meitenes jaunekļu skavās,
Nāk sievas ar vīriem un vīri ar sievām.
Pa brīžam kāds vientuļnieks aizlavās garām,
Un visi mēs ejam zem rokas pašam Dievam.
Tā ejam - pa vienam, pa pāriem, pa bariem,
Caur mārketiem, ofisiem, bankām un bāriem,
Un dzeram un ēdam, un gūstam un baudām.
Kad labi ir - līksmojam, bēdīgi - raudam.
Nu tādi mēs esam - mēs, pasaules nabas.
Un kādam vēl šķiet, ka viņš dižāks kā cits.
Bet pāri mums roka līkst silta un laba,
Un labi ir tiem, kas Dieva draudzībai tic.
/R. Losāne/
Un sveiciens Latvijai!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru