Un tas bija tik ļoti amizanti, tos tagad pārlasīt. Izrādās, ka es esmu bijusi cukuraina līdz ārprātam.
Pat par Šleseru esmu uzrakstījusi slavinošu eseju, ko šodien pareizi noraksturoja - "Šlesera advokāts". Starp viskautko citu esmu ielikusi arī šādu viņa citātus: "Ir pienācis laiks runāt. Ir pienācis laiks salauzt mugurkaulu korupcijas monstram. Esmu pārliecināts, ka būs cilvēki, kuri vairs nebaidīsies no Latvijas „lapsenēm” "
ehh.. nu vispār diezgan smieklīgi.
un vēl tajā datorā bija pilns ar bildēm iz skolas laikiem. šī ir no sagatavošanās pasākumiem aerobikas sacensībām. dejojām pie Verkas Serdjuškas. motīvs: kolhozs.
lūk, viena maza esejiņa, ko rakstīju pirms kādiem 5 gadiem.
BAILES.
Ir dažādas bailes. Bērni baidās no briesmoņiem, kas sēž zem gultas, no tumsas, dažreiz no briesmīgā kaimiņu puikas, kas staigā apkārt, nejauki glūnēdams.
Pieaugušie baidās citādāk. Viņi baidās no kara, kas paņem mīļotos cilvēkus, no vētrām, kas iznīcina mājas un atnes badu, viņi baidās no tuvinieku nāves.
Taču vienas no visbriesmīgākajām bailēm ir bailes pašam no sevis- no savas rīcības, domām un darbiem.
Šādas bailes, no domām, vai, pareizāk sakot, nedomāšanas mani pārņem ikreiz, kad ziņās kārtējo reizi dzirdu par bojāgājušajiem nesen notikušajā sadursmē tur, tālajā Irākā, vai par tūkstošiem izpostīto māju un ģimeņu tropisko vētru skartajos reģionos.
Ir smagi apzināties, ka manī šīs šausmīgās ziņas vairs neizraisa nekādas īpašas emocijas- jaunumus par latviešu zilonītes Zuzītes jauko dzīvi ārzemēs vai kārtējām nesaskaņām valdībā es uzņemu tikpat mierīgi un pašsaprotami kā to, ka Pakistānas mazie bērneļi mirst aiz bada un tūkstošiem cilvēku vairs nav māju, kurās paslēpties tagad, kad tuvojas ziema.
Par to iedomājoties, man bieži paliek bail pašai no sevis- cik ļoti esmu notrulinājusies pret citu nelaimēm- ka tikai pašai ir jumts virs galvas un kaut kas, ko ēst. Nē, kur nu vienkārši ēst! Labi paēst un tā, lai vēl pāri paliek!
Man liekas, ka tā ir viena no manas paaudzes lielākajām problēmām- centrējums uz sevi. Ja man ir labi, tad viss ir kārtībā. Ja citiem arī labi- brīnišķīgi! Bet, ja citiem ir slikti un grūti- viņu problēma- lai paši tiek galā. Nu ok, ja man atradīsies kāds lieks santīms, tad iemetīšu to ziedojumu kastītē- lai jau pasaules sērdieņiem ar’ tiek!
Kaut arī man gribas aizbildināties un sacīt, ka tā jau gluži nav, ka mani tomēr uztrauc šī xxx cilvēka liktenis, es atzīstu, ka tā ir taisnība. Un tieši no šī apziņas, ka viss teiktais ir patiesība, man ir bail.
Bet, kā visi labi zina, pret bailēm ir jācīnās! Arī pret manām bailēm- aukstumu un vienaldzību- noteikti ir kāds līdzeklis.
Būtu jauki, ja aptiekās, līdzās pretiesnu pudelītei un klepus sīrupam, stāvētu arī pretbaiļu tabletes. Tad, pirms skatīties ziņas vai iet cauri nabadzīgākam kvartālam, vajadzētu tikai palikt zem mēles šo tabletīti, pagaidīt, lai izkūst, un tad droši soļot tālāk bez jebkādām emocijām, vainas apziņas un līdzjūtības. Taču šāda brīnumlīdzekļa nav, toties esmu es. Es esmu tā, kas ir nejūtīga un vienaldzīga, tātad arī es esmu tā, kurai jāmainās.
Tikai tad, ja es labošu savu attieksmi, savu „izdzīvošanas instinktu” nomainīšu pret sapratni, varēšu dzīvot līdzi šiem cilvēkiem - savās domās, lūgšanās, attieksmē pret līdzcilvēkiem. Es garantēju, ka šī zāles- līdzjūtība- palīdzēs pret manām bailēm. Bailēm no vienaldzības.
ehh.. vecie labie nedaudz naivie pusaudžu gadi.
nū..bet faktiski, tagad jau nekas daudz nav mainījies. :D
"...Man galu galā bail, ka visu dzīvi baidīšos
AtbildētDzēstUn tā pa īstam dzīvot es neuzdrīkstēšos"
teicis kāds mūsdienu dzjenieks :D