kas tad īsti ir cilvēks?

tad, kad biju izskatījusi skolas laika esejas, atvēru universitātes pirmā kursa mapīti. ha. atšķirība nedaudz manāma. akadēmiskā vide noņem cukuru un uzkaisa nedaudz vegetu.
Lūk, kāda eseja, ko rakstīju priekšmetā pie profesores Skaidrītes Lasmanes.

Kā cilvēks raksturots Blēza Paskāla „Domās”?


Blēzs Paskāls (1623-1662) nav uzskatāms par filozofu vārda tradicionālajā nozīmē. Viņš bija kristiešu reliģijas domātājs un apoloģēts, nozīmīgs matemātiķis, izcils satīriķis. Oksfordas profesors Entonijs Levis norāda, ka Paskāls pārsvarā rakstījis par cilvēka personību un sociālo pieredzi, to apskatot no reliģiskās skatu prizmas, kas vienīgā var atklāt patiesību par šiem abiem aspektiem. Viņš uzskatīja, ka pagrimusī cilvēce nekādā veidā pati nespēj veicināt dvēseļu glābšanu pēc nāves. Iedzimtā grēka dēļ visa cilvēku rase ir nolemta nebeidzamām agoniskām pēcnāves ciešanām un tikai Dieva neparedzamā, neapstrīdamā žēlastība nedaudziem cilvēkiem garantē glābšanu ( neviens no cilvēkiem nevar zināt, vai viņš pieder pie izredzēto grupas.)

Paskāls dzīvoja fizikas un matemātikas, tehnoloģiju atklājumu laikā. Šie atklājumi satricināja tradicionālo uzskatu par cilvēka vietu pasaulē. Jo vairāk tika atklāts par Visumu, jo mazāks šajā Visuma modelī kļuva cilvēks. Paskāls savās pārdomās centies definēt, kāds ir cilvēks un viņa vieta pasaulē: „Kas tas ir – cilvēks Visumā?” Viņš nonācis pie secinājuma, ka „cilvēks ir izzūdoši mazs salīdzinājumā ar bezgalību un liels, salīdzinājumā ar neko.” Un cilvēks atrodas viduspunktā. Šie divi lielumi: bezgalīgi mazais un bezgalīgi lielais, ir apslēpti cilvēka sapratnei. Tos pārzina tikai Dievs. Cik gan pretstatiem pārpilns ir cilvēks! Niecība, bet tajā pašā laikā lielākā no niecībām. Interesanti ir tas, ka Paskāls norāda, ka tieši šīs nīcības apzināšanās ataino cilvēka lielumu. Prāta augstāka spēja ir neatzīt sevi, par Paskāla filozofiju domājot, norāda Andris Rubenis. Man ataust prātā sen teiktie Sokrata vārdi: „Es zinu, ka neko nezinu.” Liela uzdrošināšanās no tik (cilvēcīgi spriežot), gudra un izglītota cilvēka puses. Lai arī Paskāls dzīvo vairāk kā tūkstoš gadus pēc Sokrāta, un cilvēka zināšanu daudzums ir krietni vien audzis, arī Paskāls atzīst, ka cilvēks nezina gandrīz neko no lielā Dieva radības plāna. „[..]Vislielākā, mums saprotamā Dieva varenības izpausme parādās kā spēja apturēt mūsu iztēli šīs neaptveramības priekšā.” Visuma kārtība, hierarhija, ritms, pašsaglabāšanās spēja, burvība un unikalitāte ir neaprakstāmi lielumi, kurus nav iespējams ietvert nekādās racionālās prāta shēmās, skaitļojumos un teorijās. Zinātniekiem, arvien atklājot sīkākas Visuma sastāvdaļas (atomu, protonus, neitronus, kvarkus ...) kāda punktā nākas vienkārši apstāties un secināt, ka tas ir neizskaidrojami. Sākums un enerģijas devējs ir neizskaidrojams. Un šajā milzīgajā apburtajā lokā ir ielikts cilvēks – unikāla domāt, mīlēt, sajust, spriest spējīga būtne. Arī Paskāls, kā norāda filozofi Maija un Rihards Kūļi, ir norādījis, ka cilvēka lielums ir spējā domāt. „Cilvēks ir tikai niedre un visvājāka dabas niedre, bet niedre, kas domā.” Cilvēks ir pretstatāms neesamībai, kam dota spēja tikai būt, jeb ilgt laikā, nevis dzīvot. Taču uz pārējā Visuma fona šī būtne ir tikai sīks puteklītis, kas ir ierobežots telpā un laikā. Dažreiz, aidomājoties par „cilvēka spožumu un postu,” kā teicis Paskāls, es iztēlojos, kā Dievs varētu redzēt savu radīto pasauli: no Viņa skatu punkta raugoties, visa pasaule (protams, daudz pilnasinīgāka, nekā mums zināmās trīs dimensijas ļauj to redzēt), veidotu burvīgus rakstus un kombinācijas, kas kustētos un virmotu noteiktā, kontrolētā ritmā. Mums, mazajām sastāvdaļām esot tur iekšā, liekas, ka viss ir izgājis ārpus kontroles, notiek haotiski kari, dabas nelaimes, anarhija... Taču paraugoties uz to no augstāka skatu punkta, redzama pārraudzīta kārtība (līdzīgi kā mēs, atskatoties uz nelaimēm vai pārdzīvojumiem savā pagātnē, varam secināt, ka tie mūs ir padarījuši tikai stiprākus, noveduši vajadzīgajās situācijās.)

Paskāls pauž pārliecību, ka „visi cilvēki cenšas būt laimīgi. [..] visas gribas izpausmes ir saistītas ar tiekšanos uz šo mērķi.” Šī tiekšanās pēc kaut kā piepildoša ir palikusi vēl kopš grēkā krišanas laika – kā atgādinājums par cilvēka postošo dabu. Taču cilvēka daba ir tik samaitāta, viņš ir tik pilns ar kārībām, augstprātību, neapmierinātību, ka patieso laimes stāvokli tam nav izdevies sasniegt. Cilvēks pēc savas būtības, kā norāda Paskāls, ir pilnībā „egoistiska būtne, kas balstās uz pieredzi un instinktiem.” Viņš norāda, ka cilvēks mīl nevis cilvēku, bet gan viņa īpašības – to, ko iespējams no viņa iegūt sev. „Mēs meklējam laimi, bet atrodam tikai postu un nāvi,” jo cenšamiem to atrast sevī un fiziskajā pasaulē. Tikai ticot, ir iespējam būt patiesi laimīgam, jo laimīgs ir tas, kurā ir labais. Bet cilvēkā labais nav atrodams. Labs ir tikai Dievs. Tādēļ laimīgs var būt tas cilvēks, kas tic un ļauj Dievam būt laimīgam viņā. „Mūžīga svētlaime sākas tikai pēc nāves.” Paskāla filozofijā atkal un atkal atsedzas aizvien jauni cilvēka duālistiskās dabas aspekti: „Ja cilvēks nav radīts Dievam, kāpēc tad viņš ir laimīgs tikai tad, ja ir atradis Dievu? Ja cilvēks ir radīts Dievam, kāpēc viņš ir tik pretējs Dievam?” Varbūt cilvēks ir pretējs Dievam tieši tādēļ, ka ir radīts Viņam? Gluži tāpat kā sievietei vajag vīrieti; medījumam medījumu un dienai nakti – lai sava pilnība tiktu attēlota otra atšķirībā. Un pārsteidzošākais ir tas, ka cilvēks ir radīts, lai būtu laimīgs. Viņa izvēlē paliek, vai šo laimi mēģināt sasniegt, vai tomēr dzīties pēc šķietamās laimes, kas patiesībā ved vienīgi postā. „Laime nav ne ārpus mums, ne mūsos pašos, tā ir Dievā, ārpus mums un mūsos pašos.”

„Cilvēkam ir tik maz skaidrības pašam par sevi, ka viņš nemitīgi meklē iespējas izvairīties no šīs skaidrības iegūšanas,” A. Rubeņa interpretācijā teic Paskāls. Ak vai, cik šī atziņa ir patiesa un reāla arī šodien! „Standarta” modernajam cilvēkam, kas dzīvo ideju plurālisma, racionālisma laikmetā ticības lietas nereti šķiet māņi, kas nekādi nav savienojami ar atklājumiem, tehniku, zinātni un prātu. Cilvēkam rodas arvien lielāka skaidrība par fizikālo pasauli un tās iespējām – par acīmsaredzamo. Taču acīm netveramā, taču tikpat reālā domu, jūtu, garīgā pasaule vēl aizvien ir ļoti neskaidra, tapēc atstāta novārtā visdziļākajā prāta nostūrī. Diemžēl vairums cilvēku šo nostūri tā arī nekad nav mēģinājuši izpētīt. Laimīgi tie, kas to ir darījuši.

Lai atbildētu uz jautājumu, izmantoju fragmentu no Blēza Paskāla darba „Domas” VII panta, kā arī izmantoju Maijas un Riharda Kūļu īsu aprakstu par Paskāla filozofiju, kā arī Andra Rubeņa grāmatā „Absolūtisma un pagaismības laikmeta kultūra” ietvertās idejas. Informāciju par Blēza Paskāla dzīvi meklēju R. L. Arringtona grāmatā „ A Companion to the Philosophers”.


p.s. protams, ka blogspot vidē visas atsauces ir pazudušas. ja Skaidrīte to pamanītu, sadotu man pa ausīm.