Nesen biju cietumā.
Tā kā mani vajā profesionālais kretīnisms, kā to sauc Kārlis, es gandrīz visur redzu potenciālos žurnālistikas rakstus. Brīžiem tas ir diezgan tracinoši, ticiet man. Bet šeit vairāk tādi sīkumiņi un emocijas, ne raksts.
Brīvība nebrīvē
Augstu mūru ieskauts Jelgavas cietuma pagalms. Pilnīgs klusums. Visapkārt izvietotas dzeloņstieples un novērotāju posteņi. Apkārt staigā vīri uniformās, daudzajos logos nav manāma neviena seja.Tukšo klusumu pārtrauc soļu troksnis, apģērba švīkoņa un balsis. Cauri milzīgu metāla vārtu ailei pagalmā ienāk bariņš jauniešu. Vienam rokās ģitāra, otram džamba, dažiem melni koferīši, kuros glabājas zvani - viņi gatavojas koncertēt cietumniekiem. Kādam puisim rokās Bībele. Papildus koncertam tiks arī stāstīts par Dievu. Atveras metāla durvis, pa tām iznāk būdīgs cietuma apsargs ar staltu stāju un nopietnu seju. Tiek paņemtas pases, un jaunieši iesaukti cietuma telpās pa trim. Esmu pēdējā sarakstā. Durvis aiz manis aizveras. Viss. Esmu iekšā.
Jau pēc brīža atrodos kādā no cietuma sapulču zālēm. Sēžu pirmajā rindā un dzirdu, kā tukšās krēslu vietas aiz manis pamazām aizpilda ieslodzītie. Zinu, ka atrodos stingrā režīma cietumā, tātad zāle ir pilna ar cilvēkiem, kas pastrādājuši patiešām smagus noziegumus. Visbeidzot sadūšojos un pārlaižu skatu pāri drēgnajai zālei. Starp daudziem citiem ieslodzītajiem pamanu vīrieti ar nocietinātu seju un asu skatu. Ģērbies tumši zilā treniņtērpā un rokas sakrustojis uz krūtīm, viņš sēž atzvēlies koka krēslā. Vīrietis ir vēss, atturīgs, sejā nepavīd nekādas emocijas. Pēkšņi ieraugu viņa zeķes. Maigi rozā vilnas zeķītes! Nācu uz cietumu, zinādama, ko sagaidīšu: postu, tukšumu, sāpes, aukstumu, pelēcību. Pretēji gaidītajam, man priekšā ir cietumnieks rozā zeķītēs. Cilvēks, nevis bezpersonisks ļaunums.
Gaisā izskan pirmās zvanu skaņas. Iekšēji notrīsu no kontrasta. Tā vien liekas, ka dzidrā, trauslā melodija iekš cietuma mūriem ir iesūtīta, lai sadragātu uzceltās iedomu barjeras starp mani un viņiem.
Galvenais - brīvība, ģimene, ticība un sekss
Jau kādu brīdi esmu uzmanīgi klausījusies zvanu skaņās. Veikli pametu skatu iesāņus. Vairums cietumnieku vēl aizvien sēž ar vienaldzību sejā, taču daži ir pilnībā koncentrējušies uz skatuvē notiekošo – viņi ir viegli paliekušies uz priekšu, skats pievērsts mūzikas instrumentiem, pēdas sitas līdzi mūzikas ritmā, kāds ar pirkstu galiem viegli bungo pa krēsla atzveltni. Viena no mūziķēm zvanu melodijas pavadīta uzsāk dziesmu, kurā ir vārdi: „Tādēļ gaidu, mans Kungs. Uz Tevi gaidu, mans Kungs.” Nodomāju, ka nekas cits kā gaidīt, zekiem neatliek.
Koncerta daļa ir beigusies, uz skatuves uznāk jaunais puisis, ko pie cietuma vārtiem redzēju ar Bībeli rokās. Viņš vaicā: cik ilgs laiks jums vēl šeit ir jāpavada? Zeki atbild, ka trīs, piecus, divpadsmit gadus. Dzirdu, kā divi cietumnieki sarunājas: „Man vēl 30 gadi.” „A man drošvien līdz mūža beigām,” otrs attrauc un klusi iesmejas.
Jaunietis, vēršoties pie ieslodzītajiem, uzdod vēl otru jautājumu: kas jums ir vissvarīgākais dzīvē? Pilnīgs klusums. Pēc kāda brīža no zāles aizmugures atskan: brīvība! Dzirdami arī vārdi ģimene, ticība. Puisis vaicā: sekss? Kāds aiz manis sēdošais nopūšas.
Nav jau kur steigties
Pēc koncerta skatītāji neizklīst, kā pierasts redzēt citos pasākumos. Viņiem jau nav kur steigties. Cietumnieki stāv malās mazos pulciņos, mīņājas uz vietas. Daži no viņiem pieiet pie galda, uz kura rindiņā sakārtoti atrodas zvani, kas tikko skanējuši koncertā. Var redzēt, ka vīriešiem gribas pieskarties un aptaustīt neredzēto instrumentu. Vecs vīrs ar sirmiem matiem sadūšojas, pastiepj roku, paņem vienu no zvaniem un klusām iešķindina. Gaisu pāršķeļ dzidrā skaņā, vīrietis pasmaida un nokaunējies noliek zvanu atpakaļ. Jau pēc brīža viņa piemēram seko vēl daži ieslodzītie. „Tā kā mazi bērni. Visu jauno nepieciešams aptaustīt un nobaudīt,” es nodomāju, taču pievēršos kādai sarunai, kas noris man blakus.
Pie vienas no viesēm pienācis zeks un vaicā, vai gadījumā viņai nav māsa, kas šajā cietumā viesojusies pirms astoņiem gadiem. Meitene manāmi apmulst, un kādu brītiņu domā. Ar neviltotu pārsteigumu balsī, viņa apgalvo, ka jā. Pirms astoņiem gadiem viņas māsa esot nākusi ar vietējiem jauniešiem uz Jelgavas cietumu, lai dziedātu. Es nespēju noticēt tam, ko dzirdu. Šis vīrietis atceras pirms astoņiem gadiem manītu seju un sazīmē tajā līdzību ar tikko redzēto meiteni! Tik maza ir šī izolētā pasaule.
Bez svētsvinīgām mokām
Pirms dodamies ārā no Jelgavas cietuma, kapelāns mūs ieved cietuma kapelā – šaurā, gaišā telpiņā, kas smaržo pēc koka. Palūkojos apkārt – it visur redzams rūpīgs roku darbs. Koka soli gludi noēvelēti, nolakoti, tajos izgrebti rotājumi. Arī kāpņu margas, balkons, gleznu rāmji – viss veidots vienotā ansamblī. Tāda sajūta, it kā būtu ieradusies koktēlniecības darbu izstādē. Pasmaidu par prātā iezagušos ainu, kā kode soļo pa cietumu, ierauga kapelas durvis un sāk joņot prom, zinot, ka šajā visgaršīgākajā cietuma telpā viņa nav gaidīts viesis. Kapelāns paskaidro, ka it viss telpā redzamais ir pašu ieslodzīto roku darbs. Arī gleznas.
Pievēršu skatu milzīgai Svētā Vakarēdiena gleznai, kas noklājusi visu kapelas sienu. Pirmā asociācija ar slaveno itāļu mākslinieka Leonardo da Vinči fresku “Svētais Vakarēdiens”. Taču ieskatoties atainoto tēlu sejās, saraujos. Tās visas ir sāpju un ciešanu izvagotas. Neviena no sejām neizstaro mieru, labsajūtu vai patētiskās, svētās mokas, kuras ierasts redzēt brīvībā tapušajos mākslas darbos. Secinu, ka divpadsmit apustuļu un Jēzus sejās redzamas tikai divu veidu emocijas – vai nu dusmas, vai skumjas. No sava vaiga notraucu nevietā un nelaikā izspraukušos asaru. Ne jau es esmu tā, kurai būtu iemesls raudāt.
Daudz vairāk par ekskursiju prātā
Izejot ārā pa cietuma durvīm, gaidītās brīvības sajūtas vietā pakrūtē vēl aizvien kņud nemiers. Līdz šim manī vienmēr auga dusmas, kad izdzirdēju, ka cietumniekiem tiek sniegtas iespējas strādāt, pelnīt, atpūsties, sagaidīt viesus vai darīt ko citu, kas man šķita sodītam cilvēkam nepiedienīgi. Bet es biju pārpratusi cietuma būtību. Cietuma mērķis ir ne tikai sodīt, bet arī izmainīt. Darīt visu iespējamo, lai ieslodzītā emocionālajā un psiholoģiskajā pasaulē būtu notikušas izmaiņas, kas viņu atturētu no nelikumīgas rīcības turpmāk. Bez socializēšanās un izaugsmes iespējām ieslodzītais gluži vienkārši nojūdzas. Vismaz es nojūgtos.
Paņemu savas mantas un gatavojos doties prom no cietuma pagalma. Negaidīti atveras smagās metāla durvis, pa tām iznāk sieviete ar mazu meitenīti pie rokas. Pamanu sievietes skumjās, bet apņēmības pilnās acis, kas kontrastē ar meitenītes bezrūpīgajiem smiekliem. Novēršos. Man šī diena Jelgavas cietumā bija vien jauna kultūrpieredze, neliela ekskursija pa cietuma telpām un savu prātu. Bet citiem tā ir dzīve.
