1. septembrī vedu pirmklasnieciņu uz skolu.
iegāju skolā, un apkārt momentā sajutu satraukuma un apslēptas sajūsmas gaisotni. tad es ieraudzīju mazās sejiņas bērniem, kas beidzot paši savām acīm ierauga to, par ko runāts un dzirdēts tik daudz - savu pirmo skolu, klasesbiedrus, dienasgrāmatu, tāfeli, audzinātāju.
jaunie skolnicieciņi milzīgi apzinīgām sejām atver savas lielās mugursomas un skolas priekšmetus rūpīgi kārto uz galda. katra kustība tika veikta ar apdomu, nelielu biklumu, cēlumu un lielu atbildību.
tā jau laikam visa jaunā un ilgi gaidītā priekšā. sākums allaž ir svinīgs. un tad nāk pieradums un atslābums. kādreiz brīnumainais tiek uztverts kā pašsaprotams. aizmirstas tā īpašā sajūta.
bet es šai brīdī apsolos mācīties to uzturēt.
kur tie laiki...
AtbildētDzēstman šķiet, ka man savā Pirmajā pirmajā septembrī mugurā bija kaut kāds rozā kostīms. tagad es smejos - es un rozā kostīms? + maza, bailīga seja un puķes ((:
AtbildētDzēstbez baltas bluuzes un melniem svaarcinjiem?
AtbildētDzēstoho! tad tu jau toreiz miileeji atskjiriigo. ((:
Jaunā pirmklasniecīte - starojoša! :)
AtbildētDzēstEs gan biju tieši tik klasiska, cik var būt - balta blūze, melni svārciņi un visi Tevis rakstītie apzīmējumi pirms tam. Vēl vairākus gadus augustā liku santīmu pie santīma, lai sakrātu jaunam lineālam un dzēšgumijai, kurus izvilkt septembrī no skolas somas un par kuriem priecāties.