un es nezinu vairs neko tīrāku
neko maigāku neko mulsinošāku
kā kad tu pasmaidi man tā
un es nezinu par ko
neko maigāku neko mulsinošāku
kā kad tu pasmaidi man tā
un es nezinu par ko
zini tādu sajūtu?
otrdiena, 2010. gada 18. maijs
svētdiena, 2010. gada 9. maijs
tad, kad ārā māmiņdiena.
Es nesaprotu, kur viņai sirdī tik daudz vietas. Mums visiem. Nezinu nevienu citu, kam būtu tik daudz sirds centru, kā manam mammiņam. Jo katrs no mums sešiem, mēs atrodamies viņas rūpju, mīlestības, ilgu, sapņu, cerību, lūgšanu pašā viducītī. Un tici man, tā ir laba vieta, kur atrasties.
piektdiena, 2010. gada 7. maijs
simple things matter.
have you ever had this feeling
when you're lost and have no meaning
something small and common
makes you heart and soul go spinning
simple things that matter
would you spend this day with me?
when you're lost and have no meaning
something small and common
makes you heart and soul go spinning
simple things that matter
would you spend this day with me?
brainstorm.
skaista, skaista, skaista diena.
siltums, zaļums, ziedi.
smaids.
atklāju, ka man tīri labi patīk būt cīrulim, nevis pūcei.
atklāju, ka man tīri labi patīk būt cīrulim, nevis pūcei.
priekā!
+ "ideology" - īsts atradums. iespējams, mans k.d. ir glābts.
+ "ideology" - īsts atradums. iespējams, mans k.d. ir glābts.
otrdiena, 2010. gada 4. maijs
pirmdiena, 2010. gada 3. maijs
Vācietis un Dada.
jā, jā. jau kārtējo reizi šodien. man laikam kāda nekāda nostaļģija šodien. tāpēc patīk pārcilāt tos vecos gabalus.
šis literatūras skolotājas uzdevums man likās absolūti nejēdzīgs. uzrakstīt dzejoli kā veltījumu Ojāram Vācietim. Bet, mīlīt! Es taču dzeju rakstīt nemāku! tad nu rezultāts sekojošs:
Veltījums Ojāram Vācietim
Priekšvēsture (divos teikumos)
Izlasot Ojāra Vācieša dzejas krājumus „Klavierkoncerts”, „Es tevī esmu iemīlējies, pasaule!” un „Uz putnu lielceļa” es jutos manāmi apmulsusi- dzejnieka talants, feinās dzejas un kodolīgi- sarkastiski- mīlīgi- ironiski tiešais skatījums uz dzīvi, dažādām parādībām, vēlamiem un ne tik vēlamiem objektiem, ar ko mums dzīves laikā nākas itin bieži saskarties (piemēram, tarakāniem un prusakiem, kā arī mīlestību un perfekcionistu pareizību, kas ir gandrīz divreiz grūtāk iznīdējamas parādības kā pirmīt minētie kaitēkļi), lika man atkal no jauna apzināties savu šauro skatījumu uz dzīvi (ko īpaši šauru padara aizspriedumu ne visai vēlamā klātbūtne), pieredzes trūkumu un radošā gara reto klātesamību, tādēļ mani pārņēma nihilistiskas sajūtas, kas, caurvijoties ar dažnedažādiem līdzīgiem uzskatiem un apkopojot kopainā, pārsteidzoši atgādināja dadaistu skatījumu uz dzīvi, tieši tādēļ manī atausa senaizmirstas gudrības- sev pāri jau tik un tā nepārkāpsi; labāk zīle rokā, nekā mednis kokā; ja Muhameds nenāk pie kalna, kalnam jānāk pie Muhameda; dar’ ko var, dar’ ko var- Latvijai ir jāuzvar! (galu galā- riteni izgudrot no jauna arī nav saprātīga cilvēka cienīgi!) un es nolēmu piebiedroties lāga dvēselēm- dadaistiem un radīt dzejoli, kura izdošanās / sakarīgums / panākumi kultūras, vai pareizāk sakot- antikultūras mīļotāju vidū būs atkarīgi no pilnīgas nejaušības. Tas tā- īsumā.
Paskaidrojumi
Pirms dzejas rakstīšanas es veicu sekojošus priekšdarbus:
*Paņēmu baltu lapu, pildspalvu un O. Vācieša dzejas krājumus
*Ikkatru O. Vācieša dzejā atrasto jautājumu pārrakstīju uz baltās lapas
*Jautājumus sanumurēju secībā no 1 līdz 53
*Atradu skaidrojumu vārdam- dadaisms:
Izcelsme- franču dadaēsme. Dada- koka zirdziņš (bērnu sarunvalodā). Modernistisks novirziens Rietumeiropas literatūrā un mākslā. Dadaisms radās 1916. gadā kā protests pret 1. pasaules karu un pilsonisko mākslu. Dadaisms nihilistiski noraidīja mākslas tēlainību un tradīcijas. Dadaisti darināja tīši bezjēdzīgas kompozīcijas.
*Izdomāju veidu, kādā veidošu dzeju: iedomāšos skaitli no 1 līdz 53, jautājumu, kas apzīmēts ar iedomāto skaitli ierakstīšu dzejā. Atbildi uz jautājumu meklēšu šādā veidā- izvēlēšos dzeju krājumu, iedomāšos lapaspusi un rindiņu numuru , kuru ierakstīšu dzejolī. Kā dzejas nosaukumu izvēlējos otrā dzeju krājuma 12. dzejas nosaukumu.
*Tas tā- īsumā.
Rezultāts
Izskaidrošanās pastā
Ko tu te dari lielpilsētā un divdesmitā gadu simtā?
Viņam bija mānija- sildīt.
Dod man papīru un es tev rakstīšu.
Kāpēc daudziem jums ir divas kājas?
Kad daudzdomu vietā
Grāvracis raka grāvi starp mums
Kur uz mūžiem apgūluši.
Tad kāpēc tu drīksti redzēt vairāk par mums?
Es metīšu zīli tev lejā
Nebaidies.
Kas tevi gaida?
Runā tad, lai tevi sadzird brīvi
Ziedu putekšņiem aplipis vārds
Pie nātres skāries.
Tu atnāci man pasacīt paldies?
Es baidos būt bezpartejisks
Lai mans vēders ietu gāzt iekārtu.
Secinājumi
Vairākas reizes pārlasot un mēģinot iedziļināties tapušajā dzejā (tajā pat laikā skaidri apzinoties, ka šāda rīcība klaji pārkāpj dadaistu principus) es secināju vairākas lietas:
*Nejaušībā ir liels spēks, līdz ar to pati nejaušība ir spēks.
*Arī ar nejaušības palīdzību var uzmeistarot dažus sakarīgus teikumus.
*Dzejas nosaukums ir gandrīz tik pat svarīgs kā pati dzeja. Varbūt pat nedaudz svarīgāks.
*No manis sanāktu draņķīgs dzejnieks un vēl draņķīgāks dadaists.
*O. Vācieša dzeja pat uz dullo sakārtota pauž noteiktu domu / as un priekš manis ir tik pat neatvairāma kā autora orģinālversija, no kā izriet, ka -->
*O. Vācietis, pat klāt neesot ir izcils dzejnieks.
Ieteikumi / ierosinājumi
Labāk tomēr samierināties ar medni kokā un O. Vācieša dzejas lasīt un mācīties tādas, kādas tās gribējis redzēt autors, nevis kāds dulls papuseinihilists.
Tas tā- īsumā.
kas tad īsti ir cilvēks?
tad, kad biju izskatījusi skolas laika esejas, atvēru universitātes pirmā kursa mapīti. ha. atšķirība nedaudz manāma. akadēmiskā vide noņem cukuru un uzkaisa nedaudz vegetu.
Lūk, kāda eseja, ko rakstīju priekšmetā pie profesores Skaidrītes Lasmanes.
Kā cilvēks raksturots Blēza Paskāla „Domās”?
Blēzs Paskāls (1623-1662) nav uzskatāms par filozofu vārda tradicionālajā nozīmē. Viņš bija kristiešu reliģijas domātājs un apoloģēts, nozīmīgs matemātiķis, izcils satīriķis. Oksfordas profesors Entonijs Levis norāda, ka Paskāls pārsvarā rakstījis par cilvēka personību un sociālo pieredzi, to apskatot no reliģiskās skatu prizmas, kas vienīgā var atklāt patiesību par šiem abiem aspektiem. Viņš uzskatīja, ka pagrimusī cilvēce nekādā veidā pati nespēj veicināt dvēseļu glābšanu pēc nāves. Iedzimtā grēka dēļ visa cilvēku rase ir nolemta nebeidzamām agoniskām pēcnāves ciešanām un tikai Dieva neparedzamā, neapstrīdamā žēlastība nedaudziem cilvēkiem garantē glābšanu ( neviens no cilvēkiem nevar zināt, vai viņš pieder pie izredzēto grupas.)
Paskāls dzīvoja fizikas un matemātikas, tehnoloģiju atklājumu laikā. Šie atklājumi satricināja tradicionālo uzskatu par cilvēka vietu pasaulē. Jo vairāk tika atklāts par Visumu, jo mazāks šajā Visuma modelī kļuva cilvēks. Paskāls savās pārdomās centies definēt, kāds ir cilvēks un viņa vieta pasaulē: „Kas tas ir – cilvēks Visumā?” Viņš nonācis pie secinājuma, ka „cilvēks ir izzūdoši mazs salīdzinājumā ar bezgalību un liels, salīdzinājumā ar neko.” Un cilvēks atrodas viduspunktā. Šie divi lielumi: bezgalīgi mazais un bezgalīgi lielais, ir apslēpti cilvēka sapratnei. Tos pārzina tikai Dievs. Cik gan pretstatiem pārpilns ir cilvēks! Niecība, bet tajā pašā laikā lielākā no niecībām. Interesanti ir tas, ka Paskāls norāda, ka tieši šīs nīcības apzināšanās ataino cilvēka lielumu. Prāta augstāka spēja ir neatzīt sevi, par Paskāla filozofiju domājot, norāda Andris Rubenis. Man ataust prātā sen teiktie Sokrata vārdi: „Es zinu, ka neko nezinu.” Liela uzdrošināšanās no tik (cilvēcīgi spriežot), gudra un izglītota cilvēka puses. Lai arī Paskāls dzīvo vairāk kā tūkstoš gadus pēc Sokrāta, un cilvēka zināšanu daudzums ir krietni vien audzis, arī Paskāls atzīst, ka cilvēks nezina gandrīz neko no lielā Dieva radības plāna. „[..]Vislielākā, mums saprotamā Dieva varenības izpausme parādās kā spēja apturēt mūsu iztēli šīs neaptveramības priekšā.” Visuma kārtība, hierarhija, ritms, pašsaglabāšanās spēja, burvība un unikalitāte ir neaprakstāmi lielumi, kurus nav iespējams ietvert nekādās racionālās prāta shēmās, skaitļojumos un teorijās. Zinātniekiem, arvien atklājot sīkākas Visuma sastāvdaļas (atomu, protonus, neitronus, kvarkus ...) kāda punktā nākas vienkārši apstāties un secināt, ka tas ir neizskaidrojami. Sākums un enerģijas devējs ir neizskaidrojams. Un šajā milzīgajā apburtajā lokā ir ielikts cilvēks – unikāla domāt, mīlēt, sajust, spriest spējīga būtne. Arī Paskāls, kā norāda filozofi Maija un Rihards Kūļi, ir norādījis, ka cilvēka lielums ir spējā domāt. „Cilvēks ir tikai niedre un visvājāka dabas niedre, bet niedre, kas domā.” Cilvēks ir pretstatāms neesamībai, kam dota spēja tikai būt, jeb ilgt laikā, nevis dzīvot. Taču uz pārējā Visuma fona šī būtne ir tikai sīks puteklītis, kas ir ierobežots telpā un laikā. Dažreiz, aidomājoties par „cilvēka spožumu un postu,” kā teicis Paskāls, es iztēlojos, kā Dievs varētu redzēt savu radīto pasauli: no Viņa skatu punkta raugoties, visa pasaule (protams, daudz pilnasinīgāka, nekā mums zināmās trīs dimensijas ļauj to redzēt), veidotu burvīgus rakstus un kombinācijas, kas kustētos un virmotu noteiktā, kontrolētā ritmā. Mums, mazajām sastāvdaļām esot tur iekšā, liekas, ka viss ir izgājis ārpus kontroles, notiek haotiski kari, dabas nelaimes, anarhija... Taču paraugoties uz to no augstāka skatu punkta, redzama pārraudzīta kārtība (līdzīgi kā mēs, atskatoties uz nelaimēm vai pārdzīvojumiem savā pagātnē, varam secināt, ka tie mūs ir padarījuši tikai stiprākus, noveduši vajadzīgajās situācijās.)
Paskāls pauž pārliecību, ka „visi cilvēki cenšas būt laimīgi. [..] visas gribas izpausmes ir saistītas ar tiekšanos uz šo mērķi.” Šī tiekšanās pēc kaut kā piepildoša ir palikusi vēl kopš grēkā krišanas laika – kā atgādinājums par cilvēka postošo dabu. Taču cilvēka daba ir tik samaitāta, viņš ir tik pilns ar kārībām, augstprātību, neapmierinātību, ka patieso laimes stāvokli tam nav izdevies sasniegt. Cilvēks pēc savas būtības, kā norāda Paskāls, ir pilnībā „egoistiska būtne, kas balstās uz pieredzi un instinktiem.” Viņš norāda, ka cilvēks mīl nevis cilvēku, bet gan viņa īpašības – to, ko iespējams no viņa iegūt sev. „Mēs meklējam laimi, bet atrodam tikai postu un nāvi,” jo cenšamiem to atrast sevī un fiziskajā pasaulē. Tikai ticot, ir iespējam būt patiesi laimīgam, jo laimīgs ir tas, kurā ir labais. Bet cilvēkā labais nav atrodams. Labs ir tikai Dievs. Tādēļ laimīgs var būt tas cilvēks, kas tic un ļauj Dievam būt laimīgam viņā. „Mūžīga svētlaime sākas tikai pēc nāves.” Paskāla filozofijā atkal un atkal atsedzas aizvien jauni cilvēka duālistiskās dabas aspekti: „Ja cilvēks nav radīts Dievam, kāpēc tad viņš ir laimīgs tikai tad, ja ir atradis Dievu? Ja cilvēks ir radīts Dievam, kāpēc viņš ir tik pretējs Dievam?” Varbūt cilvēks ir pretējs Dievam tieši tādēļ, ka ir radīts Viņam? Gluži tāpat kā sievietei vajag vīrieti; medījumam medījumu un dienai nakti – lai sava pilnība tiktu attēlota otra atšķirībā. Un pārsteidzošākais ir tas, ka cilvēks ir radīts, lai būtu laimīgs. Viņa izvēlē paliek, vai šo laimi mēģināt sasniegt, vai tomēr dzīties pēc šķietamās laimes, kas patiesībā ved vienīgi postā. „Laime nav ne ārpus mums, ne mūsos pašos, tā ir Dievā, ārpus mums un mūsos pašos.”
„Cilvēkam ir tik maz skaidrības pašam par sevi, ka viņš nemitīgi meklē iespējas izvairīties no šīs skaidrības iegūšanas,” A. Rubeņa interpretācijā teic Paskāls. Ak vai, cik šī atziņa ir patiesa un reāla arī šodien! „Standarta” modernajam cilvēkam, kas dzīvo ideju plurālisma, racionālisma laikmetā ticības lietas nereti šķiet māņi, kas nekādi nav savienojami ar atklājumiem, tehniku, zinātni un prātu. Cilvēkam rodas arvien lielāka skaidrība par fizikālo pasauli un tās iespējām – par acīmsaredzamo. Taču acīm netveramā, taču tikpat reālā domu, jūtu, garīgā pasaule vēl aizvien ir ļoti neskaidra, tapēc atstāta novārtā visdziļākajā prāta nostūrī. Diemžēl vairums cilvēku šo nostūri tā arī nekad nav mēģinājuši izpētīt. Laimīgi tie, kas to ir darījuši.
Lai atbildētu uz jautājumu, izmantoju fragmentu no Blēza Paskāla darba „Domas” VII panta, kā arī izmantoju Maijas un Riharda Kūļu īsu aprakstu par Paskāla filozofiju, kā arī Andra Rubeņa grāmatā „Absolūtisma un pagaismības laikmeta kultūra” ietvertās idejas. Informāciju par Blēza Paskāla dzīvi meklēju R. L. Arringtona grāmatā „ A Companion to the Philosophers”.
p.s. protams, ka blogspot vidē visas atsauces ir pazudušas. ja Skaidrīte to pamanītu, sadotu man pa ausīm.
Lūk, kāda eseja, ko rakstīju priekšmetā pie profesores Skaidrītes Lasmanes.
Kā cilvēks raksturots Blēza Paskāla „Domās”?
Blēzs Paskāls (1623-1662) nav uzskatāms par filozofu vārda tradicionālajā nozīmē. Viņš bija kristiešu reliģijas domātājs un apoloģēts, nozīmīgs matemātiķis, izcils satīriķis. Oksfordas profesors Entonijs Levis norāda, ka Paskāls pārsvarā rakstījis par cilvēka personību un sociālo pieredzi, to apskatot no reliģiskās skatu prizmas, kas vienīgā var atklāt patiesību par šiem abiem aspektiem. Viņš uzskatīja, ka pagrimusī cilvēce nekādā veidā pati nespēj veicināt dvēseļu glābšanu pēc nāves. Iedzimtā grēka dēļ visa cilvēku rase ir nolemta nebeidzamām agoniskām pēcnāves ciešanām un tikai Dieva neparedzamā, neapstrīdamā žēlastība nedaudziem cilvēkiem garantē glābšanu ( neviens no cilvēkiem nevar zināt, vai viņš pieder pie izredzēto grupas.)
Paskāls dzīvoja fizikas un matemātikas, tehnoloģiju atklājumu laikā. Šie atklājumi satricināja tradicionālo uzskatu par cilvēka vietu pasaulē. Jo vairāk tika atklāts par Visumu, jo mazāks šajā Visuma modelī kļuva cilvēks. Paskāls savās pārdomās centies definēt, kāds ir cilvēks un viņa vieta pasaulē: „Kas tas ir – cilvēks Visumā?” Viņš nonācis pie secinājuma, ka „cilvēks ir izzūdoši mazs salīdzinājumā ar bezgalību un liels, salīdzinājumā ar neko.” Un cilvēks atrodas viduspunktā. Šie divi lielumi: bezgalīgi mazais un bezgalīgi lielais, ir apslēpti cilvēka sapratnei. Tos pārzina tikai Dievs. Cik gan pretstatiem pārpilns ir cilvēks! Niecība, bet tajā pašā laikā lielākā no niecībām. Interesanti ir tas, ka Paskāls norāda, ka tieši šīs nīcības apzināšanās ataino cilvēka lielumu. Prāta augstāka spēja ir neatzīt sevi, par Paskāla filozofiju domājot, norāda Andris Rubenis. Man ataust prātā sen teiktie Sokrata vārdi: „Es zinu, ka neko nezinu.” Liela uzdrošināšanās no tik (cilvēcīgi spriežot), gudra un izglītota cilvēka puses. Lai arī Paskāls dzīvo vairāk kā tūkstoš gadus pēc Sokrāta, un cilvēka zināšanu daudzums ir krietni vien audzis, arī Paskāls atzīst, ka cilvēks nezina gandrīz neko no lielā Dieva radības plāna. „[..]Vislielākā, mums saprotamā Dieva varenības izpausme parādās kā spēja apturēt mūsu iztēli šīs neaptveramības priekšā.” Visuma kārtība, hierarhija, ritms, pašsaglabāšanās spēja, burvība un unikalitāte ir neaprakstāmi lielumi, kurus nav iespējams ietvert nekādās racionālās prāta shēmās, skaitļojumos un teorijās. Zinātniekiem, arvien atklājot sīkākas Visuma sastāvdaļas (atomu, protonus, neitronus, kvarkus ...) kāda punktā nākas vienkārši apstāties un secināt, ka tas ir neizskaidrojami. Sākums un enerģijas devējs ir neizskaidrojams. Un šajā milzīgajā apburtajā lokā ir ielikts cilvēks – unikāla domāt, mīlēt, sajust, spriest spējīga būtne. Arī Paskāls, kā norāda filozofi Maija un Rihards Kūļi, ir norādījis, ka cilvēka lielums ir spējā domāt. „Cilvēks ir tikai niedre un visvājāka dabas niedre, bet niedre, kas domā.” Cilvēks ir pretstatāms neesamībai, kam dota spēja tikai būt, jeb ilgt laikā, nevis dzīvot. Taču uz pārējā Visuma fona šī būtne ir tikai sīks puteklītis, kas ir ierobežots telpā un laikā. Dažreiz, aidomājoties par „cilvēka spožumu un postu,” kā teicis Paskāls, es iztēlojos, kā Dievs varētu redzēt savu radīto pasauli: no Viņa skatu punkta raugoties, visa pasaule (protams, daudz pilnasinīgāka, nekā mums zināmās trīs dimensijas ļauj to redzēt), veidotu burvīgus rakstus un kombinācijas, kas kustētos un virmotu noteiktā, kontrolētā ritmā. Mums, mazajām sastāvdaļām esot tur iekšā, liekas, ka viss ir izgājis ārpus kontroles, notiek haotiski kari, dabas nelaimes, anarhija... Taču paraugoties uz to no augstāka skatu punkta, redzama pārraudzīta kārtība (līdzīgi kā mēs, atskatoties uz nelaimēm vai pārdzīvojumiem savā pagātnē, varam secināt, ka tie mūs ir padarījuši tikai stiprākus, noveduši vajadzīgajās situācijās.)
Paskāls pauž pārliecību, ka „visi cilvēki cenšas būt laimīgi. [..] visas gribas izpausmes ir saistītas ar tiekšanos uz šo mērķi.” Šī tiekšanās pēc kaut kā piepildoša ir palikusi vēl kopš grēkā krišanas laika – kā atgādinājums par cilvēka postošo dabu. Taču cilvēka daba ir tik samaitāta, viņš ir tik pilns ar kārībām, augstprātību, neapmierinātību, ka patieso laimes stāvokli tam nav izdevies sasniegt. Cilvēks pēc savas būtības, kā norāda Paskāls, ir pilnībā „egoistiska būtne, kas balstās uz pieredzi un instinktiem.” Viņš norāda, ka cilvēks mīl nevis cilvēku, bet gan viņa īpašības – to, ko iespējams no viņa iegūt sev. „Mēs meklējam laimi, bet atrodam tikai postu un nāvi,” jo cenšamiem to atrast sevī un fiziskajā pasaulē. Tikai ticot, ir iespējam būt patiesi laimīgam, jo laimīgs ir tas, kurā ir labais. Bet cilvēkā labais nav atrodams. Labs ir tikai Dievs. Tādēļ laimīgs var būt tas cilvēks, kas tic un ļauj Dievam būt laimīgam viņā. „Mūžīga svētlaime sākas tikai pēc nāves.” Paskāla filozofijā atkal un atkal atsedzas aizvien jauni cilvēka duālistiskās dabas aspekti: „Ja cilvēks nav radīts Dievam, kāpēc tad viņš ir laimīgs tikai tad, ja ir atradis Dievu? Ja cilvēks ir radīts Dievam, kāpēc viņš ir tik pretējs Dievam?” Varbūt cilvēks ir pretējs Dievam tieši tādēļ, ka ir radīts Viņam? Gluži tāpat kā sievietei vajag vīrieti; medījumam medījumu un dienai nakti – lai sava pilnība tiktu attēlota otra atšķirībā. Un pārsteidzošākais ir tas, ka cilvēks ir radīts, lai būtu laimīgs. Viņa izvēlē paliek, vai šo laimi mēģināt sasniegt, vai tomēr dzīties pēc šķietamās laimes, kas patiesībā ved vienīgi postā. „Laime nav ne ārpus mums, ne mūsos pašos, tā ir Dievā, ārpus mums un mūsos pašos.”
„Cilvēkam ir tik maz skaidrības pašam par sevi, ka viņš nemitīgi meklē iespējas izvairīties no šīs skaidrības iegūšanas,” A. Rubeņa interpretācijā teic Paskāls. Ak vai, cik šī atziņa ir patiesa un reāla arī šodien! „Standarta” modernajam cilvēkam, kas dzīvo ideju plurālisma, racionālisma laikmetā ticības lietas nereti šķiet māņi, kas nekādi nav savienojami ar atklājumiem, tehniku, zinātni un prātu. Cilvēkam rodas arvien lielāka skaidrība par fizikālo pasauli un tās iespējām – par acīmsaredzamo. Taču acīm netveramā, taču tikpat reālā domu, jūtu, garīgā pasaule vēl aizvien ir ļoti neskaidra, tapēc atstāta novārtā visdziļākajā prāta nostūrī. Diemžēl vairums cilvēku šo nostūri tā arī nekad nav mēģinājuši izpētīt. Laimīgi tie, kas to ir darījuši.
Lai atbildētu uz jautājumu, izmantoju fragmentu no Blēza Paskāla darba „Domas” VII panta, kā arī izmantoju Maijas un Riharda Kūļu īsu aprakstu par Paskāla filozofiju, kā arī Andra Rubeņa grāmatā „Absolūtisma un pagaismības laikmeta kultūra” ietvertās idejas. Informāciju par Blēza Paskāla dzīvi meklēju R. L. Arringtona grāmatā „ A Companion to the Philosophers”.
p.s. protams, ka blogspot vidē visas atsauces ir pazudušas. ja Skaidrīte to pamanītu, sadotu man pa ausīm.
ziņģe par bailēm.
Opā rallā. Māsa atvedusi no Jelgavas datoru, kurā es vidusskolas laikā rakstīju visvisādas esejas, sacerējumus, konspektus un visādas citādas muļķības.
Un tas bija tik ļoti amizanti, tos tagad pārlasīt. Izrādās, ka es esmu bijusi cukuraina līdz ārprātam.
Pat par Šleseru esmu uzrakstījusi slavinošu eseju, ko šodien pareizi noraksturoja - "Šlesera advokāts". Starp viskautko citu esmu ielikusi arī šādu viņa citātus: "Ir pienācis laiks runāt. Ir pienācis laiks salauzt mugurkaulu korupcijas monstram. Esmu pārliecināts, ka būs cilvēki, kuri vairs nebaidīsies no Latvijas „lapsenēm” "
ehh.. nu vispār diezgan smieklīgi.
un vēl tajā datorā bija pilns ar bildēm iz skolas laikiem. šī ir no sagatavošanās pasākumiem aerobikas sacensībām. dejojām pie Verkas Serdjuškas. motīvs: kolhozs.
lūk, viena maza esejiņa, ko rakstīju pirms kādiem 5 gadiem.
BAILES.
Ir dažādas bailes. Bērni baidās no briesmoņiem, kas sēž zem gultas, no tumsas, dažreiz no briesmīgā kaimiņu puikas, kas staigā apkārt, nejauki glūnēdams.
Pieaugušie baidās citādāk. Viņi baidās no kara, kas paņem mīļotos cilvēkus, no vētrām, kas iznīcina mājas un atnes badu, viņi baidās no tuvinieku nāves.
Taču vienas no visbriesmīgākajām bailēm ir bailes pašam no sevis- no savas rīcības, domām un darbiem.
Šādas bailes, no domām, vai, pareizāk sakot, nedomāšanas mani pārņem ikreiz, kad ziņās kārtējo reizi dzirdu par bojāgājušajiem nesen notikušajā sadursmē tur, tālajā Irākā, vai par tūkstošiem izpostīto māju un ģimeņu tropisko vētru skartajos reģionos.
Ir smagi apzināties, ka manī šīs šausmīgās ziņas vairs neizraisa nekādas īpašas emocijas- jaunumus par latviešu zilonītes Zuzītes jauko dzīvi ārzemēs vai kārtējām nesaskaņām valdībā es uzņemu tikpat mierīgi un pašsaprotami kā to, ka Pakistānas mazie bērneļi mirst aiz bada un tūkstošiem cilvēku vairs nav māju, kurās paslēpties tagad, kad tuvojas ziema.
Par to iedomājoties, man bieži paliek bail pašai no sevis- cik ļoti esmu notrulinājusies pret citu nelaimēm- ka tikai pašai ir jumts virs galvas un kaut kas, ko ēst. Nē, kur nu vienkārši ēst! Labi paēst un tā, lai vēl pāri paliek!
Man liekas, ka tā ir viena no manas paaudzes lielākajām problēmām- centrējums uz sevi. Ja man ir labi, tad viss ir kārtībā. Ja citiem arī labi- brīnišķīgi! Bet, ja citiem ir slikti un grūti- viņu problēma- lai paši tiek galā. Nu ok, ja man atradīsies kāds lieks santīms, tad iemetīšu to ziedojumu kastītē- lai jau pasaules sērdieņiem ar’ tiek!
Kaut arī man gribas aizbildināties un sacīt, ka tā jau gluži nav, ka mani tomēr uztrauc šī xxx cilvēka liktenis, es atzīstu, ka tā ir taisnība. Un tieši no šī apziņas, ka viss teiktais ir patiesība, man ir bail.
Bet, kā visi labi zina, pret bailēm ir jācīnās! Arī pret manām bailēm- aukstumu un vienaldzību- noteikti ir kāds līdzeklis.
Būtu jauki, ja aptiekās, līdzās pretiesnu pudelītei un klepus sīrupam, stāvētu arī pretbaiļu tabletes. Tad, pirms skatīties ziņas vai iet cauri nabadzīgākam kvartālam, vajadzētu tikai palikt zem mēles šo tabletīti, pagaidīt, lai izkūst, un tad droši soļot tālāk bez jebkādām emocijām, vainas apziņas un līdzjūtības. Taču šāda brīnumlīdzekļa nav, toties esmu es. Es esmu tā, kas ir nejūtīga un vienaldzīga, tātad arī es esmu tā, kurai jāmainās.
Tikai tad, ja es labošu savu attieksmi, savu „izdzīvošanas instinktu” nomainīšu pret sapratni, varēšu dzīvot līdzi šiem cilvēkiem - savās domās, lūgšanās, attieksmē pret līdzcilvēkiem. Es garantēju, ka šī zāles- līdzjūtība- palīdzēs pret manām bailēm. Bailēm no vienaldzības.
ehh.. vecie labie nedaudz naivie pusaudžu gadi.
nū..bet faktiski, tagad jau nekas daudz nav mainījies. :D
Un tas bija tik ļoti amizanti, tos tagad pārlasīt. Izrādās, ka es esmu bijusi cukuraina līdz ārprātam.
Pat par Šleseru esmu uzrakstījusi slavinošu eseju, ko šodien pareizi noraksturoja - "Šlesera advokāts". Starp viskautko citu esmu ielikusi arī šādu viņa citātus: "Ir pienācis laiks runāt. Ir pienācis laiks salauzt mugurkaulu korupcijas monstram. Esmu pārliecināts, ka būs cilvēki, kuri vairs nebaidīsies no Latvijas „lapsenēm” "
ehh.. nu vispār diezgan smieklīgi.
un vēl tajā datorā bija pilns ar bildēm iz skolas laikiem. šī ir no sagatavošanās pasākumiem aerobikas sacensībām. dejojām pie Verkas Serdjuškas. motīvs: kolhozs.
lūk, viena maza esejiņa, ko rakstīju pirms kādiem 5 gadiem.
BAILES.
Ir dažādas bailes. Bērni baidās no briesmoņiem, kas sēž zem gultas, no tumsas, dažreiz no briesmīgā kaimiņu puikas, kas staigā apkārt, nejauki glūnēdams.
Pieaugušie baidās citādāk. Viņi baidās no kara, kas paņem mīļotos cilvēkus, no vētrām, kas iznīcina mājas un atnes badu, viņi baidās no tuvinieku nāves.
Taču vienas no visbriesmīgākajām bailēm ir bailes pašam no sevis- no savas rīcības, domām un darbiem.
Šādas bailes, no domām, vai, pareizāk sakot, nedomāšanas mani pārņem ikreiz, kad ziņās kārtējo reizi dzirdu par bojāgājušajiem nesen notikušajā sadursmē tur, tālajā Irākā, vai par tūkstošiem izpostīto māju un ģimeņu tropisko vētru skartajos reģionos.
Ir smagi apzināties, ka manī šīs šausmīgās ziņas vairs neizraisa nekādas īpašas emocijas- jaunumus par latviešu zilonītes Zuzītes jauko dzīvi ārzemēs vai kārtējām nesaskaņām valdībā es uzņemu tikpat mierīgi un pašsaprotami kā to, ka Pakistānas mazie bērneļi mirst aiz bada un tūkstošiem cilvēku vairs nav māju, kurās paslēpties tagad, kad tuvojas ziema.
Par to iedomājoties, man bieži paliek bail pašai no sevis- cik ļoti esmu notrulinājusies pret citu nelaimēm- ka tikai pašai ir jumts virs galvas un kaut kas, ko ēst. Nē, kur nu vienkārši ēst! Labi paēst un tā, lai vēl pāri paliek!
Man liekas, ka tā ir viena no manas paaudzes lielākajām problēmām- centrējums uz sevi. Ja man ir labi, tad viss ir kārtībā. Ja citiem arī labi- brīnišķīgi! Bet, ja citiem ir slikti un grūti- viņu problēma- lai paši tiek galā. Nu ok, ja man atradīsies kāds lieks santīms, tad iemetīšu to ziedojumu kastītē- lai jau pasaules sērdieņiem ar’ tiek!
Kaut arī man gribas aizbildināties un sacīt, ka tā jau gluži nav, ka mani tomēr uztrauc šī xxx cilvēka liktenis, es atzīstu, ka tā ir taisnība. Un tieši no šī apziņas, ka viss teiktais ir patiesība, man ir bail.
Bet, kā visi labi zina, pret bailēm ir jācīnās! Arī pret manām bailēm- aukstumu un vienaldzību- noteikti ir kāds līdzeklis.
Būtu jauki, ja aptiekās, līdzās pretiesnu pudelītei un klepus sīrupam, stāvētu arī pretbaiļu tabletes. Tad, pirms skatīties ziņas vai iet cauri nabadzīgākam kvartālam, vajadzētu tikai palikt zem mēles šo tabletīti, pagaidīt, lai izkūst, un tad droši soļot tālāk bez jebkādām emocijām, vainas apziņas un līdzjūtības. Taču šāda brīnumlīdzekļa nav, toties esmu es. Es esmu tā, kas ir nejūtīga un vienaldzīga, tātad arī es esmu tā, kurai jāmainās.
Tikai tad, ja es labošu savu attieksmi, savu „izdzīvošanas instinktu” nomainīšu pret sapratni, varēšu dzīvot līdzi šiem cilvēkiem - savās domās, lūgšanās, attieksmē pret līdzcilvēkiem. Es garantēju, ka šī zāles- līdzjūtība- palīdzēs pret manām bailēm. Bailēm no vienaldzības.
ehh.. vecie labie nedaudz naivie pusaudžu gadi.
nū..bet faktiski, tagad jau nekas daudz nav mainījies. :D
Abonēt:
Komentāri (Atom)
