Nesen mēs lekcijā mācījāmies par Vitgenšteinu. Pasniedzēja Zelče teica, lai pārlasām Vitgenšteina darbus un izrakstām no tiem tēzes, ko Ziemassvētkos aizsūtīt draugiem apsveikuma kartītēs. He, diez ko tu teiktu, ja saņemtu skaistu kartīti ar sniegpārsliņām uz vāka un ierakstu: "Lai kāds apgalvojums būtu patiess, ir nepieciešams, lai tas varētu būt arī aplams." ?
Bet, turpinot par to nesvarīgo nieku sprēgāšanu, Vitgenšteins ir teicis arī "To, ko vispār var pateikt, var pateikt skaidri, bet, par ko mēs nevaram runāt, par to mums jāklusē." Varbūt pasaule būtu mierīgāka, ja mēs viņam nudien paklausītu.
Lai nu kā, arī no sprēgāšanas var būt kāds labums. Tā atklāj manu patību - tas pats vecais labais Vitgenšteins : "Nav iespējams uzrakstīt ko vairāk patiesu, kāds esi tu pats."
Tad nu secinājums viens - es pašlaik rakstu sevi. tieši tik haotisku, cik esmu.
punkts.
Tad nu secinājums viens - es pašlaik rakstu sevi. tieši tik haotisku, cik esmu.
punkts.
nē, komats.
es tomēr izdomāju, ka kaut ko tomēr šajā blogā pateikt vajag. bet šoreiz labāk, ka to pasaki tu pats, nevis es. kā to izdarīt? caur bildi. jo publicējot bildi, nav jābaidās tapt pārprastam. jo bilde runā tās skatītāja valodā vairāk, nekā publicētāja. tāpēc es noņemu atbildību par tukšu pļāpāšanu no sevis nost, un ļauju tev pašam papļāpāt. pašam ar sevi.caur bildi. (protams, tu vari arī izvēlēties nepļāpāt.)starp citu, tas pats Vitgenšteins ir teicis, ka dažas lietas nav iespējams pateikt, tās var tikai rādīt.
tagad gan punkts.
