1. septembrī vedu pirmklasnieciņu uz skolu.
iegāju skolā, un apkārt momentā sajutu satraukuma un apslēptas sajūsmas gaisotni. tad es ieraudzīju mazās sejiņas bērniem, kas beidzot paši savām acīm ierauga to, par ko runāts un dzirdēts tik daudz - savu pirmo skolu, klasesbiedrus, dienasgrāmatu, tāfeli, audzinātāju.
jaunie skolnicieciņi milzīgi apzinīgām sejām atver savas lielās mugursomas un skolas priekšmetus rūpīgi kārto uz galda. katra kustība tika veikta ar apdomu, nelielu biklumu, cēlumu un lielu atbildību.
tā jau laikam visa jaunā un ilgi gaidītā priekšā. sākums allaž ir svinīgs. un tad nāk pieradums un atslābums. kādreiz brīnumainais tiek uztverts kā pašsaprotams. aizmirstas tā īpašā sajūta.
bet es šai brīdī apsolos mācīties to uzturēt.
