meistarstiķis.

Nesen paviesojos kādā senioru piknikā. tas bija vienkāršs, brīnišķīgs un vienkārši brīnišķīgs laiks.
Atklāju, ka man ārkārtīgi patīk fotogrāfēt vecus cilvēkus. jo viņu kustībās ir spēks. to veikšana prasa lielāku piepūli kā jaunuļiem. tāpēc vecu cilvēku kustības ir apdomātas un mērķtiecīgas. man ir tāda nojauta, ka tās tiek atlasītas tikpat rūpīgi, kā dažkārt mēdzam apieties ar vārdiem.

Tajā senioru pulciņā vēl aizvien redzēju bērna jaunatklājēja prieku. šoreiz netika atklāts Ziemeļpols, bet gan bombongas uz kociņa.

ai. nu paskaties uz viņiem. paskaties sev apkārt. ieskaties vecās bildēs. ieskaties jaunās bildēs. pa pilsētu staigājot, pavēro ļautiņus. vai viņi nav brīnišķīgi? 

meistarstiķis. 

katrs viens. 

radīti Dieva līdzībā. 

p.s. jā, zinu, ka visās trijās bildēs dominē šī konkrētā kompānija. ko padarīsi. ir cilvēki, kas pievelk. :p

liels, liels vējš.

opā.

cik sen te neesmu paviesojusies. bet tas nebūt nenozīmē, ka esmu gulējusi murkšķa miegā, kā teiktu mūsu dārgais ex premjerministrs Emša kungs.

vaimandieniņ, patiesībā noticis diezgan daudz. bet nav ko cilāt atmiņas par atmiņām, tāpēc labāk ielikšu kādu man pavisam mīļu bildi ar vēl pavisam man mīļāku cilvēku.

Vakar redzēju filmu Griffin and Phoenix, kas lika atminēties un novērtēt sīkumiņus.
visa pasaule, taču, ir pilna ar maziem sīkumiņiem, kas sagādā milzīgu prieku. problēma ir tā, ka tie sīkumiņi ir tik sīki, ka ātri aizmirstas vai pat vispār nepiefiksējas.

manas šodienas mazās lietiņas: 

* vēss krāna ūdens, kas izlīst starp pirkstiem.

* papeļu pūkas, kas jocīgi špocīgā veidā pamanījušās tikt līdz piektajam stāvam, ielidot istabā un piezemēties uz klaviatūras.

* vecu, melnbaltu fotogrāfiju matējums.

* klusums, kas iestājas pēc tam, kad pārtrauc dīkt ģenerators.


+ brīdis fotogrāfijā nebija vis nekāds sīkumiņš. bet gan milzīgi skaists vakars pie jūras. ļoti, ļoti.