Par dzīvību.

Deviņi skaisti mēneši ar mazu dzīvībiņu zem krūtīm. Smalki un atmiņā paliekoši mirkļi -

pavēstīšana vīram par mazo brīnumu, mazulīša uzticēšana Dieva rokās

bērniņa sirdspukstu dzirdēšana un sirsniņas ieraudzīšana pirmajā sonogrāfijā jau astoņu nedēļu vecumā

pēkšņi sakārojies hotdogs, meduskūka un kokakola

pirmās sajustās skrubinošās kustības skaistajā, pavasarīgajā maijā

manāmi augošais puncis

pirmā reize, kad Kārlis sajūt mazā dunku karstā un saulainā jūlija dienā Lielupes krastā Jelgavā

savādā savelkošā, dzirkstošā sajūta, kad peldos ar lielo vēderu

"ķēriņu" spēlēšana ar mazulīti vēderā - viņš pabrauc ar kājiņu, mēs pabakstam, viņš aizbrauc prom, mēs atrodam, viņš mūk - mēs ķeram

...

Paldies Debesu Tētim par šo dāvanu!

krava.

Nu kas liek mums rakāties pagātnē? 

Ei, saņemamies un nesāpinām sevi, citus un nebarojam to, kurš barojas no pasaules ļaunuma!

"Kas bijis ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns."
2.Kor. 5:17

"Kas bijis un kas vēl būs
Vēl nāks rokenrols un vēl būs blūzs
Bet nozīme ir tikai tam
Tam ceļam, ko tieši tagad 
ejam.
Nevis dzenamies pakaļ vakarējam vējam.
Es klanos gaismai, kura tagad krīt
Un ceļam, kuru ejam, ejam."

PV

.

Slinkums ir dikten briesmīga sērga. Tas neļauj augt sevī, augt uz āru un augt uz augšu. Un skumji, ja vienīgā vieta, kur lēnām, cītīgi un apņēmīgi turpinām augt, ir ķermeņa apkārtmērs.


Briesmīgi ir arī karāties gaisā, dzīvojot ne gluži pagātnē, ne gluži nāktonē, un pavisam ne gluži tagadnē. Tā vienkārši slīgt nenodefinētās un tikai ar ķermeni apjaustās ilgās.


Un jokaini ir iestrādājusies pasaules kārtība. Darbs, alga, izpriecas, baudas, noteikumi, ieteikumi, noteicēji, padotie, nauda, bērnu ratiņi. Un tikai kaut kur pa vidu personība, individuālais stāsts, sāpe. Jā, ja cilvēks nesāp, viņš nedzīvo.

ne jau par Vitgenšteinu.

Savādi. Tad, kad man ir ko teikt, tad es šeit neko nerakstu. Jo esmu vai nu pārlieku aizņemta ar domām par to, kas man ir sakāms, vai arī pārlieku aizņemta cenšoties nedomāt par to, kas man ir sakāms. Vai arī es neesmu pārāk aizņemta, bet man vienkārši liekas muļķīgi kaut ko sev svarīgu rakstīt, jo ļoti maz ticams, ka arī tev tas liksies nozīmīgi. Tad nu sanāk absurds - es nebaidos zagt tavu laiku un teikt kaut ko tad, kad man nav ko teikt. Kad man ir ko teikt, tad es klusēju. Bet tā jau laikam ir - svarīgākās lietas mēs baidāmies/kaunāmies/slinkojam atklāt, bet par nesvarīgiem niekiem esam gatavi sprēgāt stundām ilgi.

Nesen mēs lekcijā mācījāmies par Vitgenšteinu. Pasniedzēja Zelče teica, lai pārlasām Vitgenšteina darbus un izrakstām no tiem tēzes, ko Ziemassvētkos aizsūtīt draugiem apsveikuma kartītēs. He, diez ko tu teiktu, ja saņemtu skaistu kartīti ar sniegpārsliņām uz vāka un ierakstu: "Lai kāds apgalvojums būtu patiess, ir nepieciešams, lai tas varētu būt arī aplams." ?

Bet, turpinot par to nesvarīgo nieku sprēgāšanu, Vitgenšteins ir teicis arī "To, ko vispār var pateikt, var pateikt skaidri, bet, par ko mēs nevaram runāt, par to mums jāklusē." Varbūt pasaule būtu mierīgāka, ja mēs viņam nudien paklausītu.

Lai nu kā, arī no sprēgāšanas var būt kāds labums. Tā atklāj manu patību - tas pats vecais labais Vitgenšteins : "Nav iespējams uzrakstīt ko vairāk patiesu, kāds esi tu pats."

Tad nu secinājums viens - es pašlaik rakstu sevi. tieši tik haotisku, cik esmu.
punkts.

nē, komats. 

es tomēr izdomāju, ka kaut ko tomēr šajā blogā pateikt vajag. bet šoreiz labāk, ka to pasaki tu pats, nevis es. kā to izdarīt? caur bildi. jo publicējot bildi, nav jābaidās tapt pārprastam. jo bilde runā tās skatītāja valodā vairāk, nekā publicētāja. tāpēc es noņemu atbildību par tukšu pļāpāšanu no sevis nost, un ļauju tev pašam papļāpāt. pašam ar sevi.caur bildi. (protams, tu vari arī izvēlēties nepļāpāt.)starp citu, tas pats Vitgenšteins ir teicis, ka dažas lietas nav iespējams pateikt, tās var tikai rādīt.

avots: http://www.reuters.com/news/pictures/slideshow?articleId=USRTXVJJH#a=111

tagad gan punkts.

šis tas ir mainījies.

Ziniet ko? Es iesaku kādreiz saņemties un noorganizēties fotosesijai. Tas sola daudz smieklu, daudz mīļuma un daudz jauku mirkļu ne tikai bildes saņemot, bet arī pārskatot pēc laika. Aizraujoši, kā katru nākamo reizi bildes skatot, acīs un sirdī iekrīt citi momentiņi.

---

gribugribugribu.

man šodien tik ļoti daudz ko gribas. vasaru, tulpes, Itāliju, telti, šūpoles, suņus, upi, ne_odus, jumtiņu, guļammaisu, rupjmaizi.

kaut ko no tā visa:

puantes.

šobrīd sajūtu šo: Sigur Ros. Salka.

liekas, ka šodien es beidzot pamodos. līdz ar tiem pūpoliem, kas uz virtuves galda.
manā uztverē ir noticis sprādziens. mazā eksplozija.
un šī diena ir Mans Jaunais Sākums.


Vēl vakar es pierakstīju šos vārdus kā samierināšanos. kā sevis žēlošanu un otra noliegšanu.
Zem taviem zemajiem griestiem,
Pie tava laternu staba,
Uz tavas slīdošās skatuves
Stāv mani aktieri un skumst.
      Līdz galam neizspēlēti
     Stāv mani rekvizīti,
     Un tavās plaukstās deg aplausi-
     Nevienam neveltīti.
Nav vērts!
Tava sirds tik un tā to noklusētu.
Nav vērts,
Jo priekškaru tāpat neviens neatvērtu.
Nav vērts
Deldēt plaukstas par izrādi lētu.
Nav vērts,
Jo tik un tā neviens to nedzirdētu.
Nav vērts.                     /MF/


vēl vakar es raudāju un domāju, ka tiešām nav vērts. ka ilgas nav vajadzīgas. iztēle ir nenozīmīga - kniepadatas galiņš realitātē. ideāli ir tikai sapņu atliekas. un tos nav vajadzīgs elpināt. lai nomirst dabīgā nāvē.
šodien es par to smejos.


jo tieši kniepadatas galiņš kutina papēžus un liek lēkāt no prieka. un elpa darbina jūtas. sajūtas. izjūtas.

"Nedomājiet vairs par seniem notikumiem un neievērojat to, kas jau sen bijis! Redziet, Es veikšu ko jaunu, tas jau parādās, vai jūs to neredzat?"

/Jesajas 43:18/

šodien es smejos.